Latviešu folkloras krātuve

Latviešu folkloras krātuve ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā ietilpstoša folkloras pētniecības iestāde.

Vēsture

Latviešu folkloras krātuve dibināta 1924. gada 2. decembrī, tā ir uzskatāma par senāko akadēmisko pētniecības iestādi Latvijas Republikā. Tās izveidošanā liela nozīme bija folkloristei un skolotājai Annai Bērzkalnei. Sākotnēji krātuve bija LR Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes struktūrvienība, tās dibināšanas pavēli un noteikumus parakstīja toreizējais izglītības ministrs folklorists Kārlis Straubergs. Krātuvi pārraudzīja īpaša kolēģija, kuru vadīja valodnieks Jānis Endzelīns. Krātuves izveidē tika izmantoti starptautiski atzīti principi — Igaunijas, Somijas, Dānijas, Vācijas folkloras arhīvu darbā uzkrātā pieredze. No 1924. līdz 1929. gadam krātuves vadītāja bija A. Bērzkalne, no 1929. līdz 1944. gadam K. Straubergs.

Līdz 1940. gadam krātuve bija pakļauta LR Izglītības ministrijai, ar šādu nosaukumu tā pastāvēja arī okupācijas laikā līdz 1944. gadam. No 1945. līdz 1950. gadam tās nosaukums bija Folkloras institūts (sākotnēji pie Latvijas Universitātes, no 1946. gada Zinātņu akadēmijas sastāvā). No 1950. līdz 1956. gadam to sauca Latvijas ZA Etnogrāfijas un folkloras institūts. No 1956. līdz 1992. gadam tā ietilpa ZA Valodas un literatūras institūtā ar nosaukumu Folkloras sektors.

1992. gadā Latviešu folkloras krātuve atguva savu vēsturisko nosaukumu un kļuva par Literatūras, folkloras un mākslas institūta struktūrvienību. Līdz 1999. gadam institūts atradās Latvijas Zinātņu akadēmijas sastāvā, no 1999. līdz 2006. gadam — LU institūts, bet kopš 2006. gada — LU aģentūra. No 2000. līdz 2013. gadam krātuves vadītāja bija Dace Bula, kopš 2013. gada — Rita Treija.

Latviešu folkloras krātuve savas pastāvēšanas laikā ir atradusies dažādās ievērojamās Rīgas ēkās — Rīgas pilī, "Kaķu mājā" Vecrīgā, Zinātņu akadēmijas augstceltnē. Kopš 2014. gada tā atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur lasītājiem apskatāms arī Krišjāņa Barona Dainu skapis.

Krātuve vāc latviešu folkloras materiālus, izdod tos un veic pētījumus folkloristikā. Pēc 2. pasaules kara galvenais materiālu vākšanas veids bija ekspedīcijas (2004. gadā notika 50. ekspedīcija), kurās no visas Latvijas savākts ap 300 000 folkloras vienību.