Rīgas pils

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas pils

Koordinātas: 56°57′3″N 24°5′59″E / 56.95083°N 24.09972°E / 56.95083; 24.09972 Rīgas pils (Rīgas ordeņpils) ir viduslaiku pils, Latvijas Republikas Valsts prezidenta rezidence Rīgā, Daugavas krastā. Livonijas ordeņa pils — mestra rezidence šajā vietā uzcelta 1340. gadu beigās[1] (Rīgas II ordeņpils), 1484. gadā nopostīta, un 1515. gadā uzcelta no jauna (Rīgas III ordeņpils). Vēlāk pilī atradās poļu un zviedru vietvalžu rezidences, pēc tam Krievijas impērijas Baltijas provinču (Rīgas) ģenerālgubernatoru un Vidzemes gubernatoru mītne. Kad Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, pilī) ierīkota Latvijas Republikas Valsts prezidenta rezidence. Padomju laikā pilī atradās Pionieru pils un dažādi muzeji, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tā restaurēta. Pilī iekārtotas reprezentācijas telpas un Valsts prezidenta apartamenti. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, viena no Vecrīgas dominantēm, viena no izcilākajām viduslaiku pilīm Latvijā. Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjers iekļauts Latvijas kultūras kanona arhitektūras un dizaina sadaļā.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Zobenbrāļu ordeņa pils (Rīgas I ordeņpils) atradās tagadējās Konventa sētas vietā Vecrīgā. Rīgas pilsoņi pili nopostīja Livonijas pilsoņu karā ar Livonijas ordeni (1297—1330). 1330. gadā, sakarā ar Livonijas pilsoņu kara miera līguma noteikumiem, Rīgas pilsētai bija jāatjauno Livonijas ordeņa cietoksnis Daugavmalā agrākā Svētā Gara hospitāļa vietā. No šīs vietas ordenis varēja kontrolēt kuģu satiksmi Daugavā. Vieta gan tiek ierādīta, taču, spriežot pēc vēstures avotiem, lielāko daļu pils celšanas darbu nākas organizēt pašam Livonijas ordenim.

Rīgas pils 18.gadsimtā, J.K.Broces zīmējums

Pils (Rīgas II ordeņpils) celtniecība pabeigta 1340. gadu beigās — šī pils vēsturnieku aprindās tiek saukta par Monheimas Eberharda pili pēc jaunās pils pamatlicēja, toreizējā Livonijas ordeņa mestra vārda.[1] 1481. gadā, sakarā ar pastāvīgajiem nemieriem, Livonijas ordeņa mestrs, ordeņa arhīvs un kase tika pārvesti uz Cēsu viduslaiku pili. Kopš šī laika Livonijas ordeņa rezidence atradās Cēsīs.

1484. gadā Livonijas Konfederācijas iekšējo karu rezultātā Rīgas II ordeņpils tika vēlreiz pilnīgi nopostīta.

1491. — 1515. gadā pils tika no jauna uzcelta uz vecās pils pamatiem. Virs galvenās ieejas pilī tika izvietota Svētās Marijas un tā laika Livonijas ordeņa zemes mestra Valtera fon Pletenberga skulptūras, kas saglabājušās vēl šobrīd. 1562. gadā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers Rīgas pils telpās nodeva ordeņa regālijas Polijas karaļa pārstāvim Nikolajam Radvilam un līdz ar to pastāvēt beidza Livonijas ordenis. 1621. gadā pils nonāca Zviedrijas karaļa pārvaldībā un tika uzsākti nolaistās pils sakārtošanas un nostiprināšanas darbi. 1783. gadā pilij uzceļ mūsdienās redzamo fasādi, notiek arī citi pārbūves darbi. 1795. gadā pilī tika iekārtota Rīgas (Vidzemes) ģenerālgubernatora mītne, kas šeit saglabājās līdz 1917. gadam. Krievijas Impērijas laikā pils arsenālu pārveidoja par tagadējo Austrumu piebūvi. 1860. gados pilī ienāca arī sabiedriskas zinātnes organizācijas — šeit atradās telpas Baltijas senatnes un vēstures pētītāju biedrībai un Rīgas pilsoņu literāri praktiskajai biedrībai. Šādi tika likts pamats Rīgas pils izmantošanai muzeju vajadzībām.

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada vasarā pils tornī sāka plīvot Latvijas karogs. Rīgas pilī iekārtoja Latvijas Valsts prezidenta kancelejas un Latvijas Ministru prezidenta darba un reprezentācijas telpas. Valsts prezidentam piešķīra telpas pils ziemeļu daļā, kādreizējās ģenerālgubernatora telpas. Pirmās brīvvalsts prezidenti strādāja un dzīvoja pilī. 1921. gadā telpu interjeru uzaicināja iekārtot Eiženu Laubi un Ansi Cīruli.

No 1938. līdz 1939. gadam Eižens Laube pārprojektēja Kārļa Ulmaņa darba telpas, modernizēja pils vestibilu, uzcēla augstāko pils torni — Trīs Zvaigžņu torni, uzbūvēta svētku zāle un Priekšpilī iekārtots Valsts prezidenta kabinets.[3] Šīs pārbūves radīja izcilus Art Deco stila interjerus un mākslas darbus.

Tūlīt pēc Latvijas valsts neatkarības iznīcināšanas 1940. gadā kādreizējā Valsts prezidenta pilī apmetās Latvijas PSR Tautas komisāru padome. 1941. gada janvārī Latvijas PSR Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu par Rīgas pils nodošanu Republikas pionieru vajadzībām, un 1941. gada februārī pils ziemeļu daļā tika iekārtota Pionieru pils. 1952. gadā Latvijas PSR Pionieru pili nodeva Rīgas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes Izpildu komitejai un pārdēvēta par Rīgas Pionieru pili. 1956. gadā Svētku zāles gleznojumiem pievienoja Ģederta Eliasa gleznu ”1905. gads”, T. Graša ”Dziesmu svētki” un P. Ozoliņa ”Līgo svētki”.[4]

1988. gada 11. novembrī pils tornī atkal tika pacelts Latvijas valsts karogs. 1994. gadā pilī atgriezās Latvijas Valsts prezidents.

2013. gada 20. jūnija vakarā Rīgas pilī izcēlās paaugstinātas bīstamības ugunsgrēks, kurā cieta pils jumta konstrukcijas un bēniņi 2400 kvadrātmetru platībā kā arī pils ceturtais stāvs 600 kvadrātmetru un trešais stāvs 200 kvadrātmetru platībā. Gandrīz pilnībā izdega Valsts Prezidenta pils Sarkanā zāle, mazāk bojāta Baltā zāle, Svētku zāle, Sūtņu zāle un Ģerboņu zāle. Ugunsgrēkā cietusi arī daļa no Nacionālā vēstures muzeja telpām.[5] Ugunsgrēku izdevās likvidēt nākamajā dienā pulksten 14.21.

2015. gada nogalē pabeigta Rīgas pils Priekšpils un Austrumu piebūves restaurācija, kas ilga 3 gadus.[6] 2016. gada 22. augustā Latvijas prezidents Raimonds Vējonis atgriezās savā atjaunotajā darba vietā.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Triju zvaigžņu tornis

Saskaņā ar 17. gadsimta plāniem pils sākotnēji bija no visām pusēm norobežota ar ūdens šķēršļiem.

Nav saglabājušies laikabiedru zīmēti Rīgas II ordeņpils attēli, ziņas par tās uzbūvi ir diezgan pretrunīgas. Ir grūti nošķirt II un III ordeņpils būvelementus.

Mūsdienās redzamās III ordeņpils viduslaiku daļa pēc plānojuma ir tuvu kvadrātam, kura malu garums — ap 53 — 57 metri. Viduslaiku pilij bija četri korpusi, kas ietvēra iekšpagalmu. Dienvidaustrumu un ziemeļrietumu stūros izbūvēti masīvi apaļie torņi, abos pārējos stūros ir mazāki četrstūraini torņi. Mūsdienās pilij ir seši torņi — pils stūros ir Sv. Gara, Svina, Pipera, Ziemeļu tornis. Pēc viduslaikiem ir celti divi torņi — Erkera tornis (17. gadsimta vidus[nepieciešama atsauce]) un Triju zvaigžņu tornis (1938—1939). Pils sienas ir ap 3 metrus biezas.

Pils apkaimē vairākkārt atrastas pazemes eju atliekas.[nepieciešama atsauce]

Pils iekšpagalmā atrodas divi izcili vēlās gotikas — manierisma stila ciļņi — "Mestrs Volters fon Pletenbergs" (1515) un "Madonna ar bērnu" (1515). 1649. gadā celto Erkera torni bagātīgi rotā agrīnā baroka stila ciļņi.

Prezidenta kabinets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai nokļūtu Latvijas Valsts prezidenta kabinetā ir jāiziet cauri anfilādei, kas sastāv no trim dažādiem kabinetiem — Zaļā salona, Adjutanta telpas (Sarkanā salona) un Sekretāra kabineta (Zilā salona). Zaļajā salonā ir izvietotas Jūlija Federa gleznas un bīdermeijera sarkankoka mēbeļu komplekts. Adjutanta telpā ir izvietoti Latvijas valdnieku portreti un vitrīna ar valsts apbalvojumiem. Sekretāra kabinetā izvietotas Garlība Merķeļa un Johana Kristofa Broces portreti.

Eižens Laube Kārlim Ulmanim kabinetu izveidoja apvienojot divas Gustava Zemgala dzīvokļa telpas.[3] Ozolkoka durvis aiz Valsts prezidenta darba gada, kas ved uz prezidenta dzīvokli tika atvestas no Apriķu muižas.[3] Iepriekš kabinetā bija izvietotas Vilhelma Purvīša gleznas, bet pēc kopš 2015. gada tās ir nomainītas pret Daces Lielās un Līgas Purmales gleznām.[3]

Baltā zāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltā zāle agrāk saukta arī par Ķeizara zāli. Zāle būvēta 1818. gadā un tās arhitekts ir Frīdrihs Kristiāns fon Breitkreics. Par godu Krievijas impērijas ķeizara Aleksandra II vizītei pēc Paula Hardenaka projekta no 1860. līdz 1862. gadam zāle tika pārveidota iegūstot klasicisma formas. 1938. gadā zāle pārbūves laikā tā ieguva gaišo toni un Baltās zāles nosaukumu. Pēc 2013. gada ugunsgrēka, kas nopostīja Baltās zāles griestus, tie tika uzbūvēti no jauna vadoties pēc arhīva materiālos atrastajām norādēm.[3]

Sūtņu akreditācijas zāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī zāle tiek uzskatīta par visautentiskāko Latvijas pirmās brīvvalsts laika paraugu pilī un oriģinālu latviešu Art Deco interjera stila pienesumu pasaulei.[3] Tādēļ šī zāle ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Zāle ir izveidota bijušajā Lielajā pils viesistabā. Pēc Jāņa Čakstes pasūtījuma šai zālei interjeru veidoja Ansis Cīrulis.

Ģerboņu zāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šī sākotnēji bija Sarkanā zāle jeb ģenerālgubernatora ēdamzāle, ko 1929. gadā sagaidot Zviedrijas karali Gustavu V pārtaisīja par Ģerboņu zāli. Zāles izveides procesā uz griestiem tika attēloti Latvijas pilsētu ģerboņi. Zāles rekonstrukcijas laikā 2015. gadā, griestu zīmējums tika papildināts ar iztrūkstošajiem ģerboņiem. Pie sienām izvietoti četru Latvijas pirmo prezidentu portreti. Zālē atrodas 20. gadsimta 20. gadu beigās iegādātie Karēlijas bērza mēbeļu komplekti, no kuriem iespējams izveidot pārrunu telpu līdz 80 personām.[3]

Svētku zāle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētku zāli atklāja 1938. gadā uz Latvijas 20. gadu svinībām. Zāles projekta autors ir Eižens Laube un tā ir veidota veco piļu koka arhitektūrā ar latvisku noskaņu.[3] Zāle tika izveidota 6 mēnešu laikā un tās ātrās būvniecības kļūdas tika konstatētas un labotas zāles rekonstrukcijas laikā, kā arī lielu postījumu zālei nodarīja 2013. gada ugunsgrēks. Zāles platība ir 470 m3 un tā stiepjas līdz pat Austrumu piebūves vidum. Rekonstrukcijas laikā tika atjaunoti 1938. gadā aizmūrētie logi. Zāles dienvidu galā tika atjaunots Muzikantu balkons, kur padomju laikos bija uzbūvēta skatuve.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Caune M. Rīgas pils — senā un mainīgā. Rīga, 2004.
  2. Ilze Martinsone. «Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjers 1923-1929». Skatīts: 2013. gada 24. martā.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 Šuste, Marta. "Rīgas pils - senā... vai mainīgā?". Latvijas arhitektūra (AB&D Alianse) Burtnīca Nr.129: 14.–23. lpp.. ISSN 1407-4923.
  4. Rīgas Pionieru pils vēsture
  5. Rīgas pilī izdeguši 3200 kvadrātmetri; ugunsgrēkā cietušas gandrīz visas pils lielākās zāles laikraksts Diena 2013. gada 21. jūnijā
  6. «Prezidenta pils atgūst spozmi». Delfi. 2015. gada 30. decembrī.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]