Franču—libāņu līgums (1936)

Franču—libāņu līgums (1936). Noslēgts starp Franciju un tās pakļautībā esošo Libānas Republiku.

1930. gada līgums starp Britu impēriju un Irākas karalisti, kas izbeidza tieši britu pārvaldi šajā mandātteritorijā, radīja prasības pēc līdzīga līguma arī Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijās. 1936. gada 7. martā Libānas Prezidents informēja franču Augsto komisāru, ka Libānas parlaments vēlētos noslēgt līgumu ar Franciju.

Pēc franču—sīriešu līguma noslēgšanas 1936. gada jūnijā, sākās arī franču—libāņu sarunas, kas 1936. gada 13. novembrī beidzās ar līguma parakstīšanu. Līguma sarunās piedalījās maronītu Prezidents Emīls Edde un kristiešu valsts sekretārs Ajubs Tabits. Vietējie musulmaņu politiķi iebilda pret tā noteikumiem, Tripolē un Beirūtā notika sunnītu protesta demonstrācijas, kas pieprasīja apvienošanos ar Sīriju.

Galvenie līguma punkti

• Līgums noslēgts uz 25 gadiem un paredzēja tā tālāku pagarināšanu.
• Francija un Libāna apņemas būt draudzīgas un savstarpēji saskaņot savu ārpolitiku.
• Trīs gadu laikā pēc līguma stāšanās spēkā Francija atzīs Libānas neatkarību un valsts pievienosies Tautu Savienībai.
• Kara gadījumā Francijai ir tiesības izmantot Libānas teritoriju un resursus.
• Militārās sadarbības daļa paredzēja, ka Libāna izmantos tikai Francijas ieročus, izmantos tikai franču instruktoru armijas apmācībai un ļaus Francijai saglabāt armijas, gaisa spēku un flotes karabāzes.

Par spīti musulmaņu iebildumiem Libānas parlaments vienbalsīgi apstiprināja līgumu, taču pēc Leona Blūma Francijas Tautas frontes valdības sabrukuma jaunā Francijas valdība līgumu neiesniedza ratifikācijai Francijas parlamentā un tas nekad nestājās spēkā.,