Francijas Tautas fronte

Sociālistu laikraksts ziņo par uzvaru vēlēšanās, 1936. gada maijs

Francijas Tautas fronte bija nosaukums komunistu, sociālistu un centristu koalīcijai Francijas Trešajā republikā, kas valdīja no 1936. gada jūnija līdz 1937. gada jūnijam. Tautas fronte faktiski beidza pastāvēt 1938. gada martā, kad sociālisti un radikāļi izbeidza sadarboties. Tautas fronte bija rezultāts ilgstoši neapmierinātajām franču strādnieku prasībām pēc reformām, kā arī augošajām fašisma briesmām Francijā un Eiropā. Tautas fronti vērtē kā politisku un ekonomisku neveiksmi, kas nepiepildīja savu atbalstītāju cerības un izraisīja labā spārna politisko pretreakciju. Taču tās ideāli lielā mērā ietekmēja pēckara Francijas Ceturtās republikas politiku un modernās franču labklājības valsts veidošanos.

Situācija Francijā

1931. pavasarī Francija sāka izjust Lielās Depresijas sekas. Lai arī valsti depresija skāra vēlu, tās negatīvie rezultāti netika pārvarēti līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Bezdarbs Francijā bija krietni zemāks nekā Vācijā un Lielbritānijā, taču ievērojami kritās zemnieku (par 30%) un mazo uzņēmēju (par 18%) ienākumi. Ekonomikas atlabšanai traucēja valdības nevēlēšanās devaluēt franku, kura kurss bija nostiprināts 1928. gadā, kad to noteica 20% no 1914. gada franka vērtības.

Lielās Renault un Citroën rūpnīcas Parīzes priekšpilsētās palielināja strādājošās darba šķiras skaitu un politisko ietekmi. Lai arī demokrātiska, Francijas republika sociālās likumdošanas jomā atpalika gan no Vācijas Impērijas, gan Veimāras Republikas. Daudzus likumus noraidīja vai bloķēja reģionu buržuāzijas kontrolētais Senāts, kas vairākas desmitgades noraidīja ienākuma nodokļa ieviešanu, un neapstiprināja apakšpalātas 1931. pieņemto likumu par apmaksātiem atvaļinājumiem strādājošajiem.

Pēc 1932. gada parlamenta vēlēšanām varu zaudēja centriski labējā koalīcija un valdību ar Sociālistu atbalstu izveidoja Radikālā partija. Radikāļi vēlējās samazināt budžeta deficītu, samazinot valsts ierēdņu algas, kamēr Sociālisti, kuru vēlētāji ciestu no šāda algu samazinājuma, pretojās šai politikai. Izveidojās politiskais strupceļš, kurā valdošā koalīcija nespēja vienoties par nozīmīgiem lēmumiem ekonomikas uzlabošanai. Sociālistu partijā 1933. gada oktobrī notika šķelšanās.

Izveidošanās

Kritiķi uzskatīja Tautas fronti par Maskavas kontrolētu

1934. gada 6. februāra labējo partiju un asociāciju organizētie nemieri Parīzē kreiso partiju uzskatā bija vērtējams kā valsts apvērsuma mēģinājums. Lai arī labējiem radikāļiem neizdevās iebrukt parlamentā ēkā, demonstrācija noveda pie centriski-kreisās radikāļu un sociālistu koalīcijas valdības atkāpšanās.

Sociālisti šajā laikā sekoja principam, ka balso par koalīcijas valdību, taču ar ministriem ir gatavi piedalīties tikai tādā valdībā, kurā ieņems premjerministra amatu. Attiecīgi, tās iespējas apmierināt saviem vēlētājiem dotos solījumus bija nelielas.

Tikmēr centriskajā Radikālā partijā pastiprinājās kreisais spārns, kas vēlējās partijai dod konkrētāku ideoloģiju un ambiciozākus politiskos mērķus.

Komunistiskā partija, kas bija pārstāvēta Francijas parlamentā, 1934. gadā sāka aicināt Sociālistisko partiju un Radikālo partiju uz kopējas priekšvēlēšanu koalīcijas izveidošanu.

1920. gadā izveidotā Francijas Komunistiskā partija, kas izveidojās no Sociālistu partijas atšķeļoties lielākajai daļai, šajos gados uzticīgi sekoja Kominternes un Staļina politikai, kas sociālistus un sociāldemokrātus uzskatīja par galvenajiem politiskajiem ienaidniekiem. Šī politika noveda pie partijas biedru skaita krituma un vēlētāju atbalsta samazināšanās. Tikai pēc Hitlera nākšanas pie varas, Kominterne uz īsu brīdi mainīja kursu un pieļāva komunistu un sociālistu sadarbību. Taču jau 1933. gada vidū šī politika atkal beidzās. Komunistu cīņa pret sociālistiem noveda pie tā, ka komunistu atbalstītāji piedalījās 1934. gada 6. februāra demonstrācijā kopā ar labējām partijām. 9. februārī komunisti Parīzē organizēja demonstrāciju pret fašistiem, un pret tiem, kas aizstāvēja republiku. Taču šajās dienās atkal mainās komunistu ideoloģiskie uzstādījumi, un tie sāk sadarboties ar sociālistiem, iesaistoties stihiski veidoties sākušajās kreiso partiju sadarbības organizācijās, kuru mērķis bija nepieļaut fašisma nostiprināšanos.

Pēc komunistu vadītāja Morisa Torēza vizītes Maskavā komunisti saņem atļauju sadarbībai ar sociālistiem, un 11. jūnijā sākas sarunas abu partiju starpā, kas gan drīz pārtrūkst. Pēc spiediena no Maskavas, Torēzs pārtrauc sociālistu kritiku un abas partijas 27. jūlijā noslēdz sadarbības līgumu.

1935. gada maija pašvaldību vēlēšanās komunistu kontrolēto pašvaldību skaits pieaug no 150 uz 297, bet Radikālā partija uzrāda vājus rezultātus un sāk virzīties uz kreiso spārnu. 2. maijā Francija paraksta sadarbības līgumu ar PSRS un Staļins izsaka atbalstu Francijas militārajai politikai, kuru franču komunisti ir spiesti pārtraukt kritizēt. Attiecību uzlabošana ar PSRS nozīmē, ka komunisti aizvien atklātāk cenšas sadarboties arī ar valdošajā koalīcijā iekļauto Radikālo partiju, kuras kreisā spārna vadītājs Eduārs Daladjē piedalās kopīgā mītiņā ar komunistu vadītāju Torēzu un sociālistu vadītāju Blūmu. Dalība Tautas frontē franču komunistiem deva līdz tam vēl nebijušu ietekmi.

1935. gada 14. jūlijā visas trīs partijas pirmo reizi organizē kopīgu demonstrāciju Parīzē un citās pilsētās. Mītiņa laikā komunistu runātāji pirmo reizi paziņo, ka tagad atbalsta gan sarkano karogu, gan trikoloru; gan Internacionāli, gan Marseljēzu. Tautas frontes konceptu beidzot atklāti atbalsta arī Kominterne, kuras 7. kongress 25. jūlijā sākas Maskavā. Tautas frontes taktika bija izmantot buržuāziskās demokrātijas institūcijas, lai sagatavotu masas kapitālisma varas gāšanai un proletāriskās demokrātijas sasniegšanai.

Blūma reformas

Sarkanā un rozā - Tautas frontes iegūtās vietas 1936. g.

Streikotāji pie ieņemtas rūpnīcas, 1936

1936. gada 26. aprīļa un 3. maija vēlēšanās Tautas fronte guva uzvaru, iegūstot 386 no 608 vietām. Sociālisti ieguva 19,86%, komunisti 15,26% un radikāļi 14,45% balsu. Mazākas kreiso partijas kopumā ieguva vēl 7,6% balsu. Valdību 5. jūnijā izveidoja sociālistu vadītājs Leons Blūms. Vienotību valdībā panākt bija grūti, jo to veidoja 20 sociālistu, 13 radikālu un 2 sociālistu republikāņu ministri, kuriem visiem bija dažādi viedokļi.

Sociālistiem nebija pieņemama komunistu vēlme sagraut demokrātiju, kamēr radikāļi bija gatavi aizstāvēt republiku pret fašismu, taču nevēlējās valsts iejaukšanos ekonomikā. Komunistu deputāti balsoja par valdību, taču atteicās ieiet valdībā ar saviem ministriem.

Strādnieki uzskatīja, ka Tautas frontes nākšana pie varas nozīmē ja ne revolūcijas sākumu, tad tūlītējas un radikālas izmaiņas. Valstī sākās rūpnīcu okupāciju un streiku vilnis, kurā piedalījās vairāk par 2 miljoniem strādājošo. Jau 7. jūnija rītā Blūma valdība kopā ar uzņēmējiem un arodbiedrībām paraksta vienošanos, kas strādniekiem piešķir tiesības streikot, ievieš kolektīvos darba līgumus, ievieš 12 darbadienu apmaksātas atvaļinājumus, nosaka 40 stundu darba nedēļu, paaugstina algas par 7-15%, kā arī nodrošina streikotāju un arodbiedrību drošību uzņēmumos. 11. jūnijā šīs reformas ar 528 balsīm pret 7 apstiprina Nacionālā asambleja. Pirmo 73 dienu laikā Tautas frontes valdība panāk 133 likumu pieņemšanu, kuru mērķis ir uzlabot strādājošo stāvokli un palielināt valsts kontroli pār ekonomiku. Arodbiedrību biedru skaits strauji pieauga no 1,5 miljona līdz 5 miljoniem. Renault rūpnīcā ar 33 000 strādājošajiem arodbiedrības biedru skaits pieauga no sākotnējiem 700 līdz 31 000 1936. gada beigās. Atvaļinājums ļāva franču strādniekiem doties atpūtā uz piejūras kūrortiem, kas līdz šim bija tikai buržuāzijas ieradums.

Blūma valdība reformas īstenoja pastāvošā liberālā kapitālisma ietvaros. Blūma valdības ieviestais likums par kolektīvo darba līgumu slēgšanu turpmāk kļuva par nozīmīgu franču dzīves sastāvdaļu un aizsāka franču labklājības valsts modeli. Tautas frontes valdības galvenais mērķis bija uzlabot strādnieku klases labklājību, taču aptuveni divos gados panāktajam ienākumu pieaugumam par 48% sekoja 46% inflācija pamatproduktu cenās, kas padarīja reālos finanšu ieguvumus nenozīmīgus. Sociālistiskās programmas ieviešanas mēģinājums vēl vairāk novājināja franču ekonomiku, izraisot jaunu krīzi.

Spānijas krīze

Spānijas pilsoņu kara sākšanās 18. jūlijā radīja dilemmu Tautas frontes valdībai. Nestabilā koalīcija nespēja vienoties par pilnvērtīgas palīdzības sniegšanu Spānijas republikas valdībai. Pret militāro palīdzību aktīvi iebilda Francijas sabiedrotā Lielbritānija, kuras atbalsts frančiem bija nepieciešams pret Vāciju. Komunisti, kas vēlējās palīdzēt Spānijai, tomēr iebilda pret franču armijas nosūtīšanu uz turieni. Radikālā partija atbalstīja neiesaistīšanās politiku, un draudēja pamest Tautas fronti. Arī sociālistu vidū nebija vienota viedokļa par aktīvu atbalstu spāņu republikai. Pretēji valdības lēmumam, Aviācijas ministrs slepeni pārdeva kara lidmašīnas Spānijai. Francijā patvērumu meklēja vairāk nekā 500 000 spāņu bēgļi.

Sabrukums

Komunistu un sociālistu mērķu īstenošana nebija iespējama koalīcijā ar radikāļiem. Sociālistiska ekonomikas reforma un aktīva iesaistīšanās Spānijas pilsoņu karā būtu izraisījusi centristu un konservatīvo spēku pretreakciju, kas varētu novest pie valsts apvērsuma. Nespēja īstenot priekšvēlēšanu solījumus izraisīja vilšanos un atbalsta zudumu vēlētāju vidū.

Augošais valsts budžeta deficīts padarīja valdību atkarīgu no kreditoriem. 1936. gada 17. septembrī Blūms par trešdaļu devaluēja franka kursu. Radikāļi, kuru balsotāju bāze bija sīkburžuāzija un mazie uzņēmēji, aizvien mazāk atbalstīja radikālus ekonomiskos risinājumus. 1937. gada 24. februārī Blūms paziņoja par reformu pauzi, un daudzas no idejām – algu palielināšana atbilstoši inflācijas pieaugumam, vecuma pensijas un bezdarbnieku atbalsta fonds, palika neīstenotas.

1937. gada 16. maijā policija vardarbīgi izdzenāja kreisā spārna antifašistu demonstrāciju, nogalinot septiņus un ievainojot 200 cilvēkus. Ar valdības rīcību nepamierinātie strādnieki sāka streikus.

1937. gada 21. jūnijā pretrunas Tautas frontes koalīcijā bija tik lielas, ka Blūms atkāpās no amata. Jauno valdību 29. jūnijā izveidoja radikāļi, un sociālisti piekrita tajā piedalīties kā mazākuma partneri, lai nepieļautu pieņemto reformu iznīcināšanu. Radikālās partijas valdība ieturēja konservatīvu finanšu kursu. Blūms pildīja vicepremjera pienākumus līdz 1938. gada 18. janvārim, kad radikāļu vadītā valdība atkāpās, nespējot atrisināt valsts ekonomika problēmas. Radikāļi vēlreiz izveido valdību, kas pastāv līdz 10. martam.

13. martā Blūms izveidoja savu otro valdību. Šajā laikā Hitlers jau bija anektējis Austriju un Spānijā acīmredzami uzvarēja Franko. Blūms centās nostiprināt aliansi ar PSRS un uzsāka aktīvu armijas modernizācijas programmu. Blūma valdības prasību pēc papildus pilnvarām ekonomikas problēmu risināšanai noraidīja konservatīvais Senāts, un 1938. gada 8. aprīlī Blūma otrā valdība krita, un līdz ar to arī centieni saglabāt Tautas fronti.

Francijas politikā turpmākos pāris gadus aizvien vairāk saasinājās partiju konflikti. 1938. gada 12. aprīli valdību izveidoja Eduārs Daladjē, kura valdībā nebija neviena sociālista. Daladjē valdība atcēla 40 stundu darba nedēļu, palielināja tēriņus armijas modernizācijai un koncentrējās uz Hitlera izraisītajām ārpolitikas krīzēm. Kad komunisti parlamentā balsoja pret Daladjē parakstīto Minhenes vienošanos, radikāļi tos apvainoja vēlmē izraisīt karu. Komunisti atbildēja ar streikiem, kurus valdība apspieda, no darba atlaižot vairāk nekā 800 000 strādnieku.

Reaģējot uz Tautas frontes varas posmu, Francijas politikā pastiprinājās konservatīvie elementi, kas varu sasniedza 1940. gadā, līdz ar Višī Francijas izveidošanu.