Pāriet uz saturu

Libāna

Labot saites
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Libānas Republika)
Libānas Republika
اَلْجُمْهُورِيَّة اَللُّبْنَانِيَّة
al-Jumhūrīyah al-Lubnānīyah
Libānas karogs Libānas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna: Koullouna Lilouataan Lil Oula Lil Alam
Location of Libāna
Location of Libāna
Libānas atrašanās vieta
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) 		Beirūta
33°54′N 35°32′E / 33.900°N 35.533°E / 33.900; 35.533
Valsts valodas arābu valoda[1]
Etniskās grupas  arābi — 95%
armēņi — 4%
citi — 1%
Valdība Unitāra Parlamentāra republika
 -  Prezidents Mišels Auns (ميشال عون)
 -  Premjerministrs Najib Mikati (نجيب ميقاتي)
Dibināšana1920. gada 1. septembrī
 -  Neatkarība no Francijas 1943. gada 8. novembrī 
 -  Francijas karaspēka izvešana 1946. gada 31. decembrī 
Platība
 -  Kopā 10,452 km² (166.)
 -  Ūdens (%) 1,8
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2014. gadā. gadā 4 467 000 (119.)
 -  Blīvums 473/km² (27.)
IKP (PPP) 2014. gadā. gada aprēķins
 -  Kopā 80,077 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju 17 754 
TAI (2018) ▼ 0.730[2] (augsts) (93.)
Valūta Libānas mārciņa (LBP)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) EEST (UTC+3)
Interneta domēns .lb
ISO 3166-1 kods 422 / LBN / LB
Tālsarunu kods +961

Libāna (arābu: لبنان), oficiāli Libānas Republika (الجمهورية اللبنانية), ir neliela, lielākoties kalnaina valsts Tuvajos Austrumos, kas atrodas Vidusjūras pašos austrumos. Ziemeļos un austrumos Libāna robežojas ar Sīriju un dienvidos ar Izraēlu, rietumos ar Vidusjūru. Saistībā ar iedzīvotāju reliģisko un etnisko daudzveidību, Libānā sastopama īpaša politiskā sistēma, pazīstama kā konfesionālisms, kas paredzēta tam, lai visas reliģijas tiktu vienādi respektētas.

1943. gadā, izmantojot Otrā pasaules kara jukas, Libānas Republika pasludināja savu neatkarību. Franču karaspēks atstāja Libānu 1946. gada 31. decembrī. Politiskā sistēma balstījās uz „konfesionālismu”, kas noteica katras reliģiskās konfesijas ietekmes apjomu valsts pārvaldes sistēmā, nosakot parlamenta deputātu sadalījumu pa konfesijām; valsts prezidenta amats bija jāieņem maronītam. Lai arī pēc neatkarības iegūšanas Libānā regulāri uzliesmoja nemieri, līdz reliģisko un etnisko nesaskaņu izraisītajam Libānas pilsoņu karam (1975—1990) valstī bija relatīvs miers un labklājība, ko sekmēja tūrisms, zemkopība un attīstītā banku sistēma. To uzskatīja par arābu valstu banku galvaspilsētu un tā bija plaši pazīstama kā "Tuvo Austrumu Šveice" saistībā ar tās finansiālo ietekmi. Libāna piesaistīja lielu skaitu tūristu, un tās galvaspilsēta Beirūta tika bieži dēvēta par "Tuvo Austrumu Parīzi".

Pēc pilsoņu kara beigām valstī tika veikti plaši pasākumi, lai atdzīvinātu ekonomiku un atjaunotu sagrauto nacionālo infrastruktūru. Līdz 2006. gadam visā valstī tika sasniegti vērā ņemami panākumi, gandrīz tika pabeigta Beirūtas rekonstrukcija un liels skaits tūristu atkal plūda uz Libānas atpūtas centriem. Taču, 2006. gadā uzliesmojušais Izraēlas-Libānas konflikts izraisīja milzīgus militāros zaudējumus, kā arī plašus zaudējumus civilajai infrastruktūrai un masveida iedzīvotāju pārvietošanos no 12. jūlija līdz 14. augustam, kad iestājās pamiers. Sākot ar 2006. gada septembri Libānas valdība uzsāka izmaksāt iedzīvotājiem kompensācijas, lai atjaunotu Izraēlas armijas uzbrukumos sagrautos īpašumus Beirūtā, Tirē un ciemos Libānas dienvidos. Kopš 2023. gada šiītu Hezbollah kopā ar Irānu un hutiešiem piedalās Izraēlas—Hamās karā.

Valodas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konstitūcijas 11. paragrāfs nosaka, ka Libānas valsts valoda ir arābu valoda, bet franču valodai likumā ir noteikts īpašs statuss. Lielākā daļa iedzīvotāju lieto Libānas arābu valodu. Modernā standarta arābu valoda tiek lietota plašsaziņas līdzekļos. Gandrīz 40% libāņu ir frančvalodīgi, bet vēl 15% franču valodu māk daļēji. 70% skolu franču valoda tiek lietota kā otrā mācību valoda. 20% iedzīvotāju franču valodu lieto ikdienā.

Etimoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds 'Libāna' (ir standarta arābu valodas vārds; "Lebnan" vai "Lebnèn" vietējā dialektā) cēlies no semītu saknes 'LBN', kas ir saistīts ar daudzām citām tuvām nozīmēm dažādās valodās, kā, piemēram, balts un piens.[3] Iespējams, tā saistīta ar balti sniegotajiem Libānas kalnam.[4] Šis vārds ir jau pieminēts trijās no divpadsmit eposa Gilgamešs (2900 p.m..ē) ķīlrakstu plāksnēm, Eblas bibliotēkas tekstos (2400 p.m.ē) un Bībeles Vecās Derības grāmatās.[4]

Ģeogrāfija un klimats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Libāna robežojas ar Vidusjūru ar 225 km garu krasta līniju, kā arī ar Sīriju uz austrumiem un ziemeļiem un Izraēlu uz dienvidiem. Libānas-Sīrijas robeža ir 375 km gara un robeža starp Libānu un Izraēlu 79 km. Robeža ar Izraēlas okupēto Golana augstieni Sīrijā vēl tiek apstrīdēta nelielā teritorijā, kuru dēvē par Šebas fermu, robežu līdz šim ir nospraudusi ANO.[5] (skatīt Zilo Līniju). Libānas kopējā platība 10,452 km² (4,035 mi²), pasaules lielāko valstu sarakstā tā atrodas 178. vietā.[6] Lielāko daļu aizņem kalnoti apgabali,[7] izņemot šauro krasta līniju Bekas ielejā, kas ir neatņemama Libānas lauksaimniecības sastāvdaļa.

Libānā valda mērens Vidusjūras klimats. Piekrastes rajonos ziemas lielākoties ir aukstas un lietainas, kamēr vasaras ir karstas un mitras. Augstākos kalnu apgabalos temperatūra nokrītas zem 0 °C un ziemas laikā ar biežu (dažreiz smagu) sniegu; toties vasaras ir siltas un sausas.[8] Lai gan lielāko daļu Libānas sasniedz relatīvi liels daudzums nokrišņu (salīdzinot ar sauso klimatu), tomēr daži apgabali ziemeļaustrumu Libānā saņem tikai nelielu daudzumu lietus. Tas saistīts ar faktu, ka augstie kalni rietumos bloķē lietus mākoņu pārvietošanos, kurus atnesuši Vidusjūras vēji.[9]

Ciedru meži El-arzā (angliski 'El-Arz') atrodas 2,883 pēdas virs jūras līmeņa. Antīkajos laikos Libānā audzēja plaša mēroga ciedru koka mežus, kuri tagad kalpo kā valsts nacionālais simbols.[10] Tomēr gadsimtu tirgošanās ar ciedru kokiem, kurus izmantoja flotes kuģu būvniecībai, un mežu atjaunināšanas trūkums ir izsmēlis Libānas reiz plaukstošos ciedru koku mežus.[10]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bakha (Dionīsa) tempļa drupas Baalbekā

Agrīnākās liecības par civilizāciju mūsdienu Libānas teritorijā ir apmēram septiņus tūkstošus gadu senas. Libānā izveidojās Feniķijas kultūra, jūras tirgotāju civilizācija, kas pastāvēja tūkstoš gadu no aptuveni 1500. līdz 539. gadam p.m.ē. Feniķijas teritoriju iekaroja asīrieši (732. gadā p.m.ē.), persieši (539. gadā p.m.ē.), grieķi (333. gadā p.m.ē.), romieši (64. gadā p.m.ē.), arābi (640. gadā), fatimīdi, krustneši, osmaņu turki un franči.

Hellēnisma laikmetā tā atradās Seleikīdu impērijas sastāvā, bet 64. gadā p.m.ē. tā kļuva par Romas impērijas Feniķijas Sīrijas (grieķu: ἡ Φοινίκη Συρία) provinces daļu. Ņemot vērā savu tuvumu kristietības rašanās vietai, Libāna 1. gadsimtā kļuva par vienu no agrīnās kristietības centriem. Libānas kalnos izveidojās maronītu baznīca, kurai pieder lielākā daļa Libānas kristiešu.

Līdz 640. gadam to iekaroja arābi, Libāna nonāca Umajādu kalifāta, vēlāk Abāsīdu kalifāta sastāvā. 11. gadsimta laikā Libānas kalnos izveidojās un nostiprinājās druzu sekta. Krusta karu laikā 12. un 13. gadsimtā Libānas dienvidu daļa piederēja Jeruzalemes Karalistei, bet ziemeļu daļa Tripoles grāfistei (1102–1289). Šajā laikā maronīti atjaunoja kontaktu ar Romas katoļu baznīcu un līdz pat mūsdienām ir Romas Katoļu baznīcas daļa. Šī saite ar Eiropas valstīm lielā mērā ietekmēja Libānas tālāko vēsturi un politiku.

1289. gadā Tripoli iekaroja mameluki, no 1516. līdz 1918. gadam Libāna atradās Osmaņu impērijas pakļautībā. Līdz 1842. gadam pastāvēja autonoms druzu Libānas Kalnu emirāts, vēlāk Libānas kalnu mutašerifāts.

Pēc Osmaņu impērijas sakāves Pirmajā pasaules karā izveidojās Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorija. 1920. gada 1. septembrī Francija izveidoja Lielās Libānas valsti, apvienojot Libānas kalnu, Ziemeļlibānas, Dienvidlibānas un Bekas ielejas provinces. Libāna tika veidota tā, lai tajā vairākums būtu kristiešiem — maronītiem un mazākajai ortodoksu kopienai. Šīs teritoriālās izmaiņas ir sakne Libānas un Sīrijas nesaskaņām, jo Sīrijā Libānu uzskata par nelikumīgu koloniālo veidojumu, kam būtu jāatgriežas Sīrijas sastāvā.

1926. gada 23. maijā Libānas Pārstāvju padome apstiprināja jaunās Libānas Republikas konstitūciju, Libānai turpinot atrasties Francijas pakļautībā vēl divdesmit gadus.

Libānas valsts nodibināšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1943. gada 8. novembrī Libāna pasludināja savu neatkarību, 22. novembrī Francija atzina Libānas neatkarību un 1946. gada 31. decembrī valsti atstāja franču karaspēks. Parlamentā vietu sadalījums bija 6:5 par labu kristiešiem. Prezidentam bija jābūt maronītu kristietim, premjerministram sunītam, parlamenta priekšsēdētājam šiītam, bet parlamenta priekšsēdētāja un premjerministra vietniekiem jābūt ortodoksiem. 1958. gadā reliģiskās nesaskaņas draudēja izvērties par pilsoņu karu, pēc Libānas prezidenta lūguma kārtības ieviešanai valstī tika ievesti 5000 ASV jūras kājnieki. Pēc 1948. un 1967. gada Izraēlas un arābu valstu kariem Libānā apmetās aizvien lielāks skaits palestīniešu bēgļu, apdraudot trauslo iekšējo stabilitāti valstī.

Pilsoņu karš

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1975. gada aprīlī sākās Libānas pilsoņu karš, kurā viena pret otra karoja divas koalīcijas. Vienā apvienojās dažādas kristiešu grupas, bet otrā palestīnieši apvienojās ar druziem, šiītiem un citām musulmaņu sektām. 1976. gada jūnijā daļu Libānas okupēja Sīrijas armija. 1978. gadā Dienvidlibānā iebruka Izraēlas armija, kas pierobežas rajonos izveidoja drošības joslu, kuru kontrolēja Izraēlas armija un tai pakļautā Dienvidlibānas armija, kas bija pārsvarā kristiešu militārais formējums. 1982. gada 6. jūnijā Izraēla atkal iebruka Libānā ar mērķi iznīcināt Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju un ieviest Libānā sev draudzīgu kristiešu valdību.

Libānas karš (1982) prasīja desmitiem tūkstošiem dzīvību, jau tā pilsoņu karā smagi cietusī Beirūta tika izpostīta gandrīz pilnībā. 1982. gada septembrī nogalināja par prezidentu ievēlēto falangistu vadītāju Baširu Žemajelu. Atriebībā falangisti nogalināja pāris tūkstošus palestīniešu bēgļu. Par prezidentu ievēlēja nogalinātā Bašira vecāko brāli Aminu Žemajelu. 1983. gadā ievestajiem ANO miera uzturētājiem uzbruka spridzinātāji-pašnāvnieki. Aprīlī uzbrukumā ASV vēstniecībai bojā gāja 63 cilvēki. Oktobrī uzbrukumā ASV kājnieku un franču kareivju bāzēm nogalināja 241 amerikāni un 58 francūžus. Miera uzturētāji Libānu pameta 1984. gadā. 1985. gadā Izraēla aizgāja no Libānas, izveidojot Dienvidlibānas armijas kontrolēto drošības zonu.

1989. gadā Libānas parlaments tikās Saūda Arābijā un vienojās par Nacionālā izlīguma hartu, kura paredzēja samazināt prezidenta pilnvaras, nostiprināt premjerministra varu un palielināt musulmaņu skaitu parlamentā. 1990. oktobrī Sīrijas armija un aviācijas uzlidojumi piespieda parlamenta neatzīto kristiešu prezidentu bēgt.

Pilsoņu karš oficiāli beidzās 1990. gada oktobrī. Tajā gāja bojā 150 000 cilvēku, 200 000 tika ievainoti, apmēram miljons cilvēku (lielākā daļā maronīti) devās bēgļu gaitās. Bruņotie grupējumi pakāpeniski tika atbruņoti vai iekļauti Libānas armijas sastāvā. Vienīgais izņēmums bija šiītu grupējums Hezbollah. 1992. gada vēlēšanās (pirmajās kopš 1972. gada) par premjerministru kļuva Rafiks Hariri. 1996. gada aprīlī Izraēla bombardēja Hezbollah bāzes Dienvidlibānā, Beirūtas dienvidos un Beka ielejā. Triecienā ANO bāzei nogalināja ap 100 bēgļu. 2000. maijā Izraēla pameta Dienvidlibānu un Dienvidlibānas armija bēga uz Izraēlu. Libānas dienvidus savā kontrolē pārņēma Hezbollah, kas regulāri apšaudīja Izraēlas teritoriju. 2004. gadā ANO Drošības padome pieprasīja Sīrijai izvest savu karaspēku no Libānas, Sīrija atsacījās pakļauties. Rafiks Hariri atkāpās no premjerministra amata. 2005. gada 14. februārī Rafiks Hariri tika nogalināts bumbas sprādzienā, kas organizēts Sīrijas interesēs. Libānieši uzsāka masu protestus, kas beidzot piespieda Sīriju beidzot izvest savu karaspēku 26. aprīlī.

Izraēlas bombardēto teritoriju karte Otrā Libānas kara laikā (2006)

2006. gada jūlijā-augustā, atriebjoties Hezbollah par divu Izraēlas karavīru nolaupīšanu, Izraēla veica armijas iebrukumu Libānas dienvidos un pakļāva visu valsti masīvai gaisa bombardēšanai. Otrais Libānas karš turpinājās 34 dienas. 2007. gadā notika karadarbība starp Libānas armiju un palestīniešu kaujinieku grupējumu Fatah al-Islam. Kaujās gāja bojā 169 karavīri, 287 dumpinieki un 47 civiliedzīvotāji.

2008. gada maijā pēc sešu mēnešu krīzes parlaments par Prezidentu ievēlēja bijušo armijas komandieri Mišelu Suleimanu. Oktobrī Libāna un Sīrija beidzot nodibināja formālas diplomātiskās attiecības. 2012. gadā Libānā sāka ierasties daudzi desmiti tūkstošu sīriešu, kas bēga no Sīrijas pilsoņu kara. Pieaugošais sīriešu bēgļu skaits atkal saasināja iekšpolitisko situāciju, valstī notika sadursmes starp politiskajiem oponentiem, aizvien biežākas kļuva politiķu un amatpersonu slepkavības. 2013. gada aprīlī paredzētās parlamenta vēlēšanas iekšējās nestabilitātes dēļ tika atliktas līdz 2014. gada novembrim.

2014. gada aprīlī ANO paziņoja, ka Libānā atrodas viens miljons bēgļu no Sīrijas. Katrs ceturtais iedzīvotājs Libānā tagad ir bēglis no Sīrijas. 2014. gada maijā beidzās prezidenta Suleimana termiņš. Parlaments nespēja ievēlēt jaunu valsts Prezidentu. Novembrī parlaments pagarināja savu pilnvaru termiņu līdz 2017. gadam.[11]

Administratīvais iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Skatīt arī: Libānas muhafazas un Libānas kadas
Libānas administratīvas dalījums.

Libāna ir iedalīta sešās muhafazās (mohaafazaat, arābu valodā: محافظات; vienskaitlī- mohafazah, arābu valodā: محافظة), kuras sadalītas divdesmit piecos rajonos jeb kadās (aqdya; vienskaitlī: qadaa). Arī pašas kadas ir iedalītas vairākās municipalitātēs, kuras katra aptver pilsētu un ciemu grupu.[12] Muhāfazas un to kadas:

Beirūtas muhafaza

Šī muhafaza nav dalīta, jo sastāv tikai no pilsētas Beirūta.

Nabatijas muhafaza (Jabal Amel) — 4 kadas
Bekaa muhafaza — 5 kadas Ziemeļlibānas muhafaza (al-Shamal) — 7 kadas
Kalnu Libānas muhafaza (Jabal Lubnan) — 6 kadas Dienvidlibānas muhafaza (al-Janoub) — 3 kadas

Saimniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Libānas saimniecība lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju investīcijām un atbalsta, 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 16,2% no IKP.[13]

Demogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Aptuvenais reliģisko konfesiju izvietojums Libānā

Valstī kopš 1932. gada nav veikta neviena oficiāla tautas skaitīšana, tā atspoguļojot politisko jūtīguma līdzsvaru Libānā saistībā ar konfesijām (reliģijām).[14] Ir izsecināts, ka aptuveni 40% ir kristieši (lielākoties maronīti, grieķu pareizticīgie, armēņu apustuliskie, grieķu katoļi, Haldiešu katoļi), 35% ir šiītu musulmaņi, 21% ir sunnītu musulmaņi un 5% ir druzi.[15] Ap 100 ebreju dzīvo Beirūtas centrā. Libānā mīt arī kurdi (saukti arī par Mhallami vai Mardinli), pēc aprēķiniem apmēram 75 000 un 100 000, kurus arī uzskata par daļu no sunnītiem.[16]

2006. gada jūlijā tika aprēķināts, ka Libānas iedzīvotāju skaits ir ap 3,874 miljoniem.[15] Bet apmēram 16 miljoni libāniešu ir izkaisīti pa visu pasauli —Brazīlijā pēc statistikas mīt visvairāk libāniešu-ārzemnieku.[17] Libānieši dzīvo arī Argentīnā, Austrālijā, Kanādā, Kolumbijā, Francijā, Lielbritānijā, Meksikā, Venecuēlā un ASV.

Kopskaitā 394 532 palestīnieši, patvēruma un labi atalgota darba meklētāji, ir reģistrējušies Libānā caur ANO kopš 1948. gada[18] Valdības pieņemtie likumi ir noteikuši, ka šiem palestīniešiem nav atļauts iegādāties īpašumus Libānā[19] un svarīgākais, kopš 2005. gada 7. jūlija palestīniešiem Libānā ir aizliegts nodarboties ar 72 profesijām.[20]

Libānas pilsētu iedzīvotāji ir populāri ar savu mārketinga iniciatīvu.[21] Protams tas saistīts ar to, ka laika gaitā daudzie migranti paplašinājuši komercdarbību.[22] Libānā lielākā daļa iedzīvotāju ir augsti izglītota, kas proporcionāli ir pat vairāk kā daudzās Eiropas valstīs un visvairāk salīdzinot ar arābu valstīm.[23]

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Libāna
  1. ↑ Libānas konstitūcijas 11. pants nosaka, ka oficiālā valoda ir arābu. Likums nosaka, kuros gadījumos var izmantot arī franču valodu
  2. ↑ «Human Development Report 2019» (PDF) (angļu). United Nations Development Programme. 2019. gada 10. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 23. maijā. Skatīts: 2019. gada 10. decembris.
  3. ↑ Joumana Medlej."The Mountain" Arhivēts 2007. gada 8. aprīlī, Wayback Machine vietnē.. Retrieved December 15, 2006.
  4. ↑ 4,0 4,1 Antoine Harb (2004). "Lebanon: A Name through 4000 Years" Arhivēts 2007. gada 3. februārī, Wayback Machine vietnē.. Retrieved November 1, 2006.
  5. ↑ Telegraph (2000). "Israel's Withdrawal from Lebanon Given UN's Endorsement" Arhivēts 2008. gada 23. aprīlī, Wayback Machine vietnē.. Retrieved November 1, 2006.
  6. ↑ CIA, the World Factbook (2006). "Rank Order — Area" Arhivēts 2014. gada 9. februārī, Wayback Machine vietnē.. Retrieved November 1, 2006.
  7. ↑ Encyclopædia Britannica. "Lebanon". Retrieved December 10, 2006.
  8. ↑ (Bonechi et al.) (2004) Golden Book Lebanon, p. 3, Florence, Italy: Casa Editrice Bonechi. ISBN 88-476-1489-9
  9. ↑ Country Studies US. "Lebanon — Climate". Retrieved November 5, 2006.
  10. ↑ 10,0 10,1 Blue Planet Biomes. "Lebanon Cedar — Cedrus libani". Retrieved December 10, 2006.
  11. ↑ [ http://www.bbc.com/news/world-middle-east-14649284 Lebanon profile — Timeline]
  12. ↑ USAID Lebanon. "USAID Lebanon—Definitions of Terms used" Arhivēts 2007. gada 27. janvārī, Wayback Machine vietnē.. Retrieved December 17, 2006.
  13. ↑ «Migration and Remittances Factbook 2016». Pasaules Banka. 2016. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 30. novembrī. Skatīts: 2016. gada 12. decembrī.
  14. ↑ Country Studies. "Lebanon Population". Retrieved November 25, 2006.
  15. ↑ 15,0 15,1 CIA, the World Factbook (2006). "Lebanon" Arhivēts 2019. gada 12. septembrī, Wayback Machine vietnē.. Retrieved November 7, 2006.
  16. ↑ International Journal of Kurdish Studies, Jan, 2002 by Lokman I. Meho "The Kurds in Lebanon: a social and historical overview"
  17. ↑ Marina Sarruf (2006). "Brazil Has More Lebanese than Lebanon" Arhivēts 2006. gada 13. oktobrī, Wayback Machine vietnē.. Retrieved November 30, 2006.
  18. ↑ UNRWA (December 31, 2003). "UNRWA: Palestinian Refugees". Retrieved November 25, 2006.
  19. ↑ Abbas Shbilak. "Residency Status and Civil Rights of Palestinian Refugees in Arab Countries" Arhivēts 2007. gada 17. maijā, Wayback Machine vietnē.. Retrieved November 25, 2006.
  20. ↑ Integrated Regional Information Networks (October 2, 2005). "LEBANON: Palestinian refugees complain they are second class citizens". Retrieved December 2, 2006.
  21. ↑ U.S. Department of State (1994) Header: People, 4th paragraph Arhivēts 2007. gada 10. februārī, Wayback Machine vietnē.. Retrieved December 3, 2006.
  22. ↑ Background Note: Lebanon "www.washingtoninstitute.org" Arhivēts 2009. gada 25. martā, Wayback Machine vietnē. Retrieved December 3, 2006.
  23. ↑ United Nations Population Fund."Lebanon — Overview" Arhivēts 2009. gada 21. jūlijā, at the Portuguese Web Archive. Retrieved November 9, 2006.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pašpasludinātās valstis
Atkarīgās teritorijas
Teritorijas ar nenoregulētu statusu
Dalībvalstis
Novērotāji
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Libāna&oldid=4149893"