Francijas Piektā republika

Francijas Piektā republika, neformāls modernās Francijas nosaukums, kas aizsākās 1958. gadā līdz ar Francijas Ceturtās republikas pastāvēšanas beigām, ģenerāļa Šarla de Golla nākšanas pie varas un jaunas konstitūcijas pieņemšanu, kas izveidoja pusprezidentālu republiku. De Golla konstitūcija samazināja parlamenta varu un izveidoja spēcīgu valsts prezidenta institūciju. 1962. gada oktobra referendumā pieņēma konstitūcijas labojumu, kas paredz, ka no 1965. gada valsts prezidentu ievēl tauta. Prezidenta pilnvaru termiņš līdz 2002. gadam bija septiņi gadi, kad to samazināja uz pieciem.

Izveidošana

Faktiska militārā dumpja apstākļos, 1958. gada 1. jūnijā Nacionālā asambleja par premjerministru apstiprināja nacionālo varoni, ģenerāli Šarlu de Gollu. Par spīti komunistu un sociālistu protestiem, 2. un 3. jūnijā Nacionālā asambleja pieņēma trīs likumus, kas de Gollam piešķīra īpašas pilnvaras Alžīrijas krīzes risināšanai, ārkārtas likumdošanas tiesības uz sešiem mēnešiem un tiesības radīt jaunu valsts konstitūciju.

De Golla valdības tieslietu ministrs Mišels Debrī ātri izveidoja jaunu valsts konstitūcijas projektu, ko publiskoja 4. septembrī. 1958. gada 28. septembrī to apstiprināja tautas referendumā, kurā balsoja arī Francijas kolonijas. Vienīgie, kas aicināja balsot pret, bija komunisti un sociālisti. 4. oktobrī konstitūcija stājās spēkā, un sākās Piektās republikas ēra. 1958. gada 21. decembrī parlaments de Gollu ievēlēja par valsts prezidentu un viņš oficiāli stājās amatā 1959. gada 8. janvārī.

Pastāvēšana

1961. gada armijas virsnieku dumpja laikā de Golls izmantoja konstitūcijas 16. pantu un ieviesa ārkārtas prezidenta pārvaldi, kas turpinājās piecus mēnešus. 1962. gadā viņš ierosināja un uzvarēja referendumā par to, lai prezidentu turpmāk ievēlētu tauta.

Atšķirībā no Ceturtās republikas politiskās sadrumstalotības, kurā dominēja centristi, Piektajā republikā līdz 1962. gadam izveidojās divu politisko pretpolu sistēma. Dalījums veidojās de Golla atbalstītājos un pretiniekos, kas aptuveni atbilst arī dalījumam labējos un kreisajos spēkos. De Golla atbalstītāji apvienojās UNR (Savienība jaunai Republikai), kas 1968. gadā mainīja nosaukumu uz UDR (Savienība Republikas aizstāvībai). Partija guva dominējošu vairākumu 1962. un 1968. gada Nacionālās asamblejas vēlēšanās. De Golla pretinieki galvenokārt nāca no komunistu un sociālistu partijām, kam nebija pieņemama spēcīgas prezidentūras izveidošanās.

1965. gada 19. decembra prezidenta vēlēšanās uzvarēja de Golls. 1968. gada maija studentu nemieri Parīzē novājināja de Golla varu. Pēc zaudējuma salīdzinoši nenozīmīgā referendumā par reģionu un Senāta reformu, 1969. gada 27. aprīlī de Golls negaidīti paziņoja par atkāpšanos no prezidenta amata. Pēc divām vēlēšanu kārtām, 1969. gada 20. jūnijā par prezidentu kļuva gollists Žoržs Pompidū. 1973. gada 4. un 11. marta vēlēšanās gollistu Savienība jaunai Republikai zaudēja savu dominējošo vairākumu parlamentā un bija spiesta balstīties uz Neatkarīgo republikāņu partijas deputātu atbalstu.

1974. gada 2. aprīlī Pompidū nomira. Maijā notika vēlēšanās, kurās neatkarīgais republikānis Valerī Žiskārs d'Estēns sakāva sociālistu kandidātu Miterānu, un 1974. gada 27. maijā kļuva par prezidentu. Par premjerministru viņš iecēla gollistu Širaku, kurš 1976. gada 25. augustā kļuva par pirmo Piektās republikas premjeru, kurš pats atkāpies no amata. 1976. gada 5. decembrī Širaks nodibināja jaunu partiju, Ralliju Republikai (RPR), un 1978. gada marta vēlēšanās piedalījās divas labējas gollistu partijas, kas uzvarēj sociālistu un komunistu aliansi, kurai bija prognozēta uzvara vēlēšanās. Lai arī Širaks sākotnēji pretojās d’Estēna idejai ieviest vēlēta Parīzes mēra amatu, viņš piedalījās un uzvarēja 1977. gada marta mēra vēlēšanās un saglabāja šo amatu līdz 1995. gadam.

1970. gadu vidū Sociālistiskā partija apsteidza Komunistisko partiju un kļuva par lielāko kreiso spēku pārstāvi. 1981. gada 8. maijā tās vadītājs Fransuā Miterāns sakāva d’Estēnu un uzvarēja prezidenta vēlēšanās. Miterāns ir vienīgais Piektās republikas prezidents, kas ieņēmis šo posteni divus septiņus gadus ilgus termiņus. 1981. gada Nacionālās asamblejas vēlēšanās uzvarēja sociālistu un komunistu alianse, kas uzsāka aktīvu nacionalizācijas programmu, taču ekonomikas problēmas lika Miterānam apturēt kreiso reformu kursu un turpināt tradicionālāku kapitālisma ceļu. Savā otrajā prezidentūras termiņā Miterāns atsvešinājās no Sociālistiskās partijas. 1995. gada maija vēlēšanās gollists Širaks sakāva sociālistu kandidātu un kļuva par prezidentu. Širaka prezidentūras otro termiņu aizēnoja korupcijas skandāls, un viņš pakāpeniski zaudēja savas partijas atbalstu.

2017. gada prezidenta un Nacionālās asamblejas vēlēšanas iezīmēja pārsteidzošu tradicionālo gollistu un sociālistu partiju atbalsta sabrukumu un politikā nepieredzējušā Emanuela Makrona pilnīgu uzvaru.

Dalītā izpildvara

Piektā republika bija pusprezidentāla republika, kurā prezidentam bija plašas pilnvaras, tai skaitā tiesības iecelt premjerministru, kas vadītu valdības darbu. Taču prezidenta vara bija daudz vājāka situācijās, kad viņa partija nekontrolē Nacionālo asambleju. Šis izpildvaras dalījums de Golla un Pompidū varas gados nebija nozīmīgs, jo viņa atbalstītāji kontrolēja parlamentu, un prezidenti iecēla sev paklausīgus premjerus. Taču Miterāna un Širaka prezidentūrās bija posmi, kad pēc zaudējuma Nacionālās asamblejas vēlēšanās prezidentiem bija jāieceļ opozīcijas izvirzīti premjerministri (1986-88, 1993-95, 1997-2002). Šie, tā sauktās sadzīvošanas (cohabition) posmi demonstrēja, ka Nacionālā asambleja ir varas centrs, jo prezidents nevar valdīt bez tās atbalsta. Šie posmi arī samazināja prezidenta iejaukšanos valdības darbā, atstājot tam kontroli pār aizsardzības un ārlietu jomām. 2002. gadā ieviestā prezidenta termiņa saīsināšana nodrošināja to, ka sadzīvošanas posmi varētu neatkārtoties, jo vēlēšanu gada sākumā notiekošajām prezidenta vēlēšanām drīz seko Nacionālās asamblejas vēlēšanas, kurās uz uzvaru var cerēt nupat ievēlētā prezidenta atbalstītāji. Šis efekts spilgti izpaudās 2017. gadā.

Prezidenta vara

Konstitūcija nosaka vairākas prezidenta pilnvaras – tiesības uz ārkārtas prezidenta pārvaldi, armijas virspavēlnieka posteni, kontroli pār ārlietām un vēstnieku akreditāciju, tiesības atlaist Nacionālo asambleju, tiesības iecelt premjeru, tiesības izsludināt referendumus, tiesības pieņemt dekrētus bez Nacionālās asamblejas piekrišanas, Konstitūcijas padomes vadītāja un tiesnešu iecelšanu. 1962. gadā de Golla panāktās tiešās prezidenta vēlēšanas padarīja šo posteni neatkarīgu no parlamenta ietekmes un nodrošināja, ka šo posteni ieņems tikai spēcīgas personības, kas var uzvarēt vēlēšanās.

Likumdevēja vara

Ceturtajā republikā pastāvēja proporcionālā vēlēšanu sistēma, kas noveda pie vairāku partiju veidotām koalīcijām. Piektajā republikā ieviesa divpakāpju mažoritāro vēlēšanu sistēmu, kas parasti noveda pie tikai divu kandidātu cīņas otrajā vēlēšanu kārtā.

Mēģinot nodrošināt politisko stabilitāti, de Golla konstitūcija ievērojami samazināja Nacionālās asamblejas varu, īpaši jomās, kur tā kontrolēja izpildvaras un prezidenta darbu. Parlamentam faktiski atņēma tiesības kontrolēt un apšaubīt valdības darbu. Konstitūcija strikti nodala jomas, kurās likumdošanas iniciatīva pieder parlamentam, un kurās valdībai, kas var sagatavot likumus. Valdībai arī ir plašas tiesības iejaukties likumdošanas procesā, ietekmējot likumu saturu. 1974. gadā prezidents d’Estēns pieņēma konstitūcijas labojumu, kas deva tiesības Nacionālajai asamblejai un Senātam izvirzīt tām netīkamus likumus Konstitucionālās padomes izskatīšanai.

Tā kā Francijas konstitūcija ļauj apvienot parlamenta un pašvaldības deputātu amatus, liela daļa parlamenta deputātu daudz vairāk uzmanības un laika pievērsa savam darbam pašvaldībās. 2000. gadā pieņemtais likums ieviesa prasību sākot ar 2002. gada vēlēšanām partiju vēlēšanu sarakstos nominēt vienādu skaitu vīriešu un sieviešu.

Piektās republikas prezidenti

• Šarls de Golls, 1959-1969.
• Žoržs Pompidū, 1969-1974.
• Valerī Žiskārs d'Estēns, 1974-1981.
• Fransuā Miterāns, 1981-1995.
• Žaks Širaks, 1995-2007.
• Nikolā Sarkozī, 2007-2012.
• Fransuā Olands, 2012-2017.
• Emanuels Makrons, no 2017