Francijas Ceturtā republika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Francijas Ceturtā republika, oficiāli Franču republika (franču: République française), pastāvēja no 1946. līdz 1958. gadam. Lai arī lielā mērā pirmskara Trešās republikas mantiniece, valsts politisko modeli noteica jauna konstitūcija, ko pieņēma 1946. gada 13. oktobrī. Lai arī jaunā konstitūcija centās radīt stabilāku politisko sistēmu, republikas 12 gadu vēsturē bija 21 valdība.

Šajos gados Francijā iesākas strauja ekonomiskā izaugsme, izveidojas modernais valsts sociālās aizsardzības modelis, notiek vēsturiskā samierināšanās ar Rietumvāciju un sākas Eiropas ekonomiskās kopienas veidošana. Politiskas problēmas rada Francijas koloniālās impērijas sabrukuma sākums. Pirmās neatkarību iegūst Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijas, taču franči nav gatavi aiziet no Franču Indoķīnas, sākas Pirmais Indoķīnas karš. 1954. gadā sākas Alžīrijas neatkarības karš, kas izraisa politisko krīzi, Ceturtās republikas sabrukumu, Šarla de Golla nākšanu pie varas un Piektās republikas izveidošanu.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Francijas atbrīvošanas no nacistiskās okupācijas, un nacistu līdzskrējēju Višī Francijas režīma sagrāves, izveidojas Francijas Pagaidu valdība, kuru vada Brīvās Francijas pretestības kustības vadītājs Šarls de Golls. Pirmskara politiķu reputāciju ir sagrāvusi viņu nespēja pretoties nacistu uzbrukumam 1940. gadā un sadarbība ar Višī režīmu. Lielu popularitāti iegūst Francijas Komunistiskā partija. Pirmajos pēckara mēnešos Pagaidu valdība ierosina sociāldemokrātiskas valsts izveidošanu ar plānveida ekonomiku. Sākas uzņēmumu nacionalizācijas un sociālās likumdošanas pieņemšana.

1945. gada 21. oktobrī notiek pirmās Satversmes sapulces vēlēšanas, kuru rezultātā 1946. gada janvārī izveidojas trīs partiju - komunistu, sociālistu un kristīgo demokrātu koalīcija, kas no varas atspiež gollistus, lai arī kristīgie demokrāti sākotnēji atbalsta de Gollu. Paralēli lielajām partijām nostiprinās mazās republikāņu, un anti-nacistu pretestības cīnītāju partijas, kā arī veidojas jaunas gollistu partijas.

Satversmes satversmē De Golls aizstāv prezidentālas republikas modeļa ieviešanu, un pretojas partiju sistēmas atjaunošanai. Politiskie konflikti noved pie viņa atkāpšanās 1946. gada janvārī. Vienkameras parlamenta prezidentālās republikas konstitūcijas modeli aizstāv komunisti un sociālisti, bet tam pretojas gollisti un kristīgie demokrāti. Konstitūcijas projektu noraida 1946. gada 5. maija referendumā.

1946. gada 2. jūnijā notiek otrās Satversmes sapulces vēlēšanas, kurās uzvar kristīgo demokrāti, sociālistu un komunistu alianse. Ņemot vērā prezidentālās republikas modeļa neveiksmi iepriekšējā referendumā, koalīcija izstrādā jaunu konstitūcijas modeli, kuru par spīti de Golla aicinājumiem noraidīt, apstiprina 1946. gada 13. oktobra referendumā un tā stājas spēkā 27. oktobrī. Konstitūcija izveido parlamentāru republiku ar divkameru parlamentu, kurā izpildvaru vada premjerministrs, Valsts prezidentam atstājot tikai ceremoniālas funkcijas.

1953. gadā pieņem vairākus konstitūcijas labojumus, kas vienkāršo neuzticības izteikšanu valdībai, pastiprina premjerministra pilnvaras, aizvietoja proporcionālo vēlēšanu sistēmu ar mažoritāro sistēmu.

Pastāvēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1951. gada 5000 franku banknote

1946. gada 10. novembra vēlēšanās komunisti kļūst par lielāko partiju un viņu līderis Moriss Terēzs neveiksmīgi cenšas kļūt par premjerministru, taču par premjerministru un Valsts prezidentu kļūst sociālisti. Sākoties Aukstajam karam komunistus, kas ieņem vicepremjera posteni un četras ministru vietas, 1947. gada 5. maijā izslēdz no valdošās koalīcijas, vienlaikus joprojām opozīcijā atstājot gollistus. Tā kā komunistu un gollistu koalīcija politisko pretstatu dēļ nav reāla, valsti turpmāk vada nestabila sociālistu, kristīgo demokrātu un centriski-labējo partiju koalīcija, kas zināma kā Trešais spēks (Troisième Force). Pēc 1951. gada sociālisti pamet šo koalīciju un turpmāk koalīciju atbalsta mazās centriski-labējās partijas.

1949. gada aprīlī Francija piedalās NATO dibināšanā. No 1948. līdz 1951. gadam ASV Māršala plāna ietvaros Francijai piešķir 2,3 miljardus dolāru. Kopumā no 1946. līdz 1953. gada ASV piešķir 4,9 miljardus dolāru. Ekonomikas modernizācija un draudzīgu attiecību izveidošana ar Rietumvāciju noved pie Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošanas 1952. gadā. Eiropas integrācijas projektu vada divkārtējais premjerministrs un ārlietu ministrs Robērs Šūmanis.

Ekonomikā strauji nostiprinās valsts kontrole. Valdība nacionalizē ogļu, gāzes, auto un aviācijas nozares uzņēmumus, kā arī lielākās bankas, apdrošināšanas kompānijas. Valsts izstrādā ekonomikas attīstības plānus. Uzņēmumos veido vadības komitejas, kurās bez īpašniekiem un vadītājiem iesaista arī strādniekus. Sociālā likumdošana nosaka vienādus ienākumus vīriešiem un sievietēm, paplašinās bezdarbnieku atbalsta programmas, ievieš 40 stundu darba nedēļu, apmaksātu atvaļinājumus un virsstundu darba apmaksu. Ievieš garantēto minimālo algu, pabalstus ģimenēm ar bērniem un nosaka 65 gadu pensionēšanās vecumu.

1951. gada 17. jūnija vēlēšanās visvairāk balsis iegūst 1947. gadā izveidotā gollistu partija, kas kopā ar komunistiem arī šoreiz tiek atstāti ārpus valdības.

Pēc smagas franču sakāves Indoķīnas karā, 1954. gada maijā ar sociālistu un komunistu atbalstu izveidojas Pjēra Mendesa-Fransa valdība, kuras galvenais ārpolitikas mērķis ir kara izbeigšana. 1954. gada Ženēvas miera konference noved pie Vjetnamas sadalīšanas Ziemeļvjetnamā un Dienvidvjetnamā. Lai ari 1954. gada novembrī sākas Alžīrijas neatkarības karš, Mendess-Franss panāk vienošanos par neatkarības piešķiršanu Tunisijai un Marokai no 1956. gada marta.

Pēc 1956. gada janvāra vēlēšanām izveidojas centristu un sociālistu Republikāņu frontes koalīcijas valdība, kas sākotnēji saņem arī komunistu atbalstu, taču piekopj aizvien represīvāku politiku Alžīrijā, pret ko protestējot valdību pamet vairāki ministri. 1956. gada oktobra beigās Francija iesaistās neveiksmīgajā Suecas krīzē.

Armijas sacelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1958. gada 13. maijā, baidoties ka jaunais Francijas premjerministrs no kristīgo demokrātu partijas ir gatavs uzsākt sarunas ar Alžīrijas neatkarības cīnītājiem, Franču Alžīrijā izvietotās armijas ģenerāļi sagrābj varu pār kolonijas administrāciju un atsakās atzīt Parīzes valdību. Militāristi pieprasa nacionālās vienotības valdības veidošanu uzticēt nacionālajam varonim de Gollam, kurš šajā laikā iestājas par franču kolonistu tiesībām Franču Alžīrijā un pret neatkarības piešķiršanu šai kolonijai. 24. maijā desantnieki no Alžīrijas bez pretošanās ieņem Korsiku un jau plāno Parīzes desanta operāciju.

29. maijā politiķi piekrīt armijas prasībām un Valsts prezidents uztic valdības grožus de Gollam, faktiski legalizējot valsts apvērsumu. 1. jūnijā de Golla valdība saņem 329 deputātu atbalstu, pret balso 224 un atturas 37. 1958. gada 28. septembra referendumā apstiprina jaunu konstitūciju, kas izveido prezidentālu republiku un 21. decembrī de Gollu ievēl par Francijas prezidentu.