Francijas Ceturtā republika

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Francijas Ceturtā republika, oficiāli Franču republika (franču: République française), pastāvēja no 1946. līdz 1958. gadam. Lai arī lielā mērā pirmskara Trešās republikas mantiniece, valsts politisko modeli noteica jauna konstitūcija, ko pieņēma 1946. gada 13. oktobrī. Lai arī jaunā konstitūcija centās radīt stabilāku politisko sistēmu, republikai 12 gadu vēsturē bija 21 valdība.

Šajos gados Francijā iesākās strauja ekonomiskā izaugsme, izveidojās moderns valsts sociālās aizsardzības modelis, notika vēsturiska samierināšanās ar Rietumvāciju un sākās Eiropas ekonomiskās kopienas veidošana. Politiskas problēmas radīja Francijas koloniālās impērijas sabrukuma sākums. Pirmās neatkarību ieguva Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijas, taču franči nebija gatavi aiziet no Franču Indoķīnas, sākās Pirmais Indoķīnas karš. 1954. gadā sākās Alžīrijas neatkarības karš, kas izraisīja politisko krīzi, Ceturtās republikas sabrukumu, Šarla de Golla nākšanu pie varas un Piektās republikas izveidošanu.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Francijas atbrīvošanas no Vācijas okupācijas un pronacistiskā Višī režīma sagrāves, izveidojas Francijas Pagaidu valdība, kuru vadīja Brīvās Francijas pretestības kustības vadītājs Šarls de Golls. Pirmskara politiķu reputāciju bija sagrāvusi viņu nespēja pretoties vācu iebrukumam 1940. gadā un sadarbība ar Višī režīmu. Lielu popularitāti ieguva Francijas Komunistiskā partija. Pirmajos pēckara mēnešos Pagaidu valdība ierosināja sociāldemokrātiskas valsts izveidošanu ar plānveida ekonomiku. Sākās uzņēmumu nacionalizācijas un sociālās likumdošanas pieņemšana.

1945. gada 21. oktobrī notika pirmās Satversmes sapulces vēlēšanas, pēc kurām 1946. gada janvārī izveidojas trīs partiju — komunistu, sociālistu un kristīgo demokrātu koalīcija, kas no varas atspieda gollistus, lai arī kristīgie demokrāti sākotnēji atbalstīja de Gollu. Paralēli lielajām partijām nostiprinājās mazās republikāņu un bijušo pretestības cīnītāju partijas, kā arī veidojās jaunas gollistu partijas.

Satversmes satversmē De Golls aizstāvēja prezidentālas republikas modeļa ieviešanu un pretojās partiju sistēmas atjaunošanai. Politiskie konflikti noveda pie viņa atkāpšanās 1946. gada janvārī. Vienkameras parlamenta prezidentālās republikas konstitūcijas modeli aizstāvēja komunisti un sociālisti, bet tam pretojās gollisti un kristīgie demokrāti. Konstitūcijas projektu noraidīja 1946. gada 5. maija referendumā.

1946. gada 2. jūnijā notika otrās Satversmes sapulces vēlēšanas, kurās uzvarēja kristīgo demokrāti, sociālistu un komunistu alianse. Ņemot vērā prezidentālās republikas modeļa neveiksmi iepriekšējā referendumā, koalīcija izstrādāja jaunu konstitūcijas modeli, kuru, par spīti de Golla aicinājumiem noraidīt, apstiprināja 1946. gada 13. oktobra referendumā un tā stājās spēkā 27. oktobrī. Saskaņā ar konstitūciju tika izveidota parlamentāra republika ar divkameru parlamentu, kurā izpildvaru vadīja premjerministrs, valsts prezidentam atstājot tikai ceremoniālas funkcijas.

1953. gadā pieņēma vairākus konstitūcijas labojumus, kas vienkāršoja neuzticības izteikšanu valdībai, pastiprināja premjerministra pilnvaras, aizvietoja proporcionālo vēlēšanu sistēmu ar mažoritāro sistēmu.

Pastāvēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1951. gada 5000 franku banknote

1946. gada 10. novembra vēlēšanās komunisti kļuva par lielāko partiju un viņu līderis Moriss Terēzs neveiksmīgi centās kļūt par premjerministru, taču premjerministra un valsts prezidenta posteni ieguva sociālisti. Sākoties Aukstajam karam komunistus, kas ieņēma vicepremjera posteni un četras ministru vietas, 1947. gada 5. maijā izslēdza no valdošās koalīcijas, vienlaikus joprojām opozīcijā atstājot gollistus. Tā kā komunistu un gollistu koalīcija politisko pretstatu dēļ nebija reāla, valsti turpmāk vadīja nestabila sociālistu, kristīgo demokrātu un centriski-labējo partiju koalīcija, kas zināma kā Trešais spēks (Troisième Force). Pēc 1951. gada sociālisti pameta šo koalīciju un turpmāk koalīciju atbalstīja mazās centriski-labējās partijas.

1949. gada aprīlī Francija piedalījās NATO dibināšanā. No 1948. līdz 1951. gadam ASV Māršala plāna ietvaros Francijai piešķīra 2,3 miljardus dolāru. Kopumā no 1946. līdz 1953. gada ASV piešķīra 4,9 miljardus dolāru. Ekonomikas modernizācija un draudzīgu attiecību izveidošana ar Rietumvāciju noveda pie Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošanas 1952. gadā. Eiropas integrācijas projektu vadīja divkārtējais premjerministrs un ārlietu ministrs Robērs Šūmanis.

Ekonomikā strauji nostiprinājās valsts kontrole. Valdība nacionalizēja ogļu, gāzes, auto un aviācijas nozares uzņēmumus, kā arī lielākās bankas, apdrošināšanas kompānijas. Valsts izstrādāja ekonomikas attīstības plānus. Uzņēmumos veidoja vadības komitejas, kurās bez īpašniekiem un vadītājiem iesaistīja arī strādniekus. Sociālā likumdošana nosacīja vienādus ienākumus vīriešiem un sievietēm, paplašinājās bezdarbnieku atbalsta programmas, tika ieviesta 40 stundu darba nedēļa, apmaksātu atvaļinājumus un virsstundu darba apmaksu. Ieviesa garantēto minimālo algu, pabalstus ģimenēm ar bērniem un nosacīja 65 gadu pensionēšanās vecumu.

1951. gada 17. jūnija vēlēšanās visvairāk balsis ieguva 1947. gadā izveidotā gollistu partija, kas kopā ar komunistiem arī šoreiz tika atstāti ārpus valdības.

Pēc smagas franču sakāves Indoķīnas karā, 1954. gada maijā ar sociālistu un komunistu atbalstu izveidojās Pjēra Mendesa-Fransa valdība, kuras galvenais ārpolitikas mērķis bija kara izbeigšana. 1954. gada Ženēvas miera konference noveda pie Vjetnamas sadalīšanas Ziemeļvjetnamā un Dienvidvjetnamā. Lai ari 1954. gada novembrī sākās Alžīrijas neatkarības karš, Mendess-Franss panāca vienošanos par neatkarības piešķiršanu Tunisijai un Marokai no 1956. gada marta.

Pēc 1956. gada janvāra vēlēšanām izveidojās centristu un sociālistu Republikāņu frontes koalīcijas valdība, kas sākotnēji saņēma arī komunistu atbalstu, taču piekopa aizvien represīvāku politiku Alžīrijā, pret ko protestējot valdību pameta vairāki ministri. 1956. gada oktobra beigās Francija iesaistījās neveiksmīgajā Suecas krīzē.

Armijas sacelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1958. gada 13. maijā, baidoties, ka jaunais Francijas premjerministrs no kristīgo demokrātu partijas ir gatavs uzsākt sarunas ar Alžīrijas neatkarības cīnītājiem, Franču Alžīrijā izvietotās armijas ģenerāļi sagrāba varu pār kolonijas administrāciju un atsacījās atzīt Parīzes valdību. Militāristi pieprasīja nacionālās vienotības valdības veidošanu uzticēt nacionālajam varonim de Gollam, kurš šajā laikā iestājās par franču kolonistu tiesībām Franču Alžīrijā un pret neatkarības piešķiršanu šai kolonijai. 24. maijā desantnieki no Alžīrijas bez pretošanās ieņēma Korsiku un jau plānoja Parīzes desanta operāciju.

29. maijā politiķi piekrtia armijas prasībām un Valsts prezidents uzticēja valdības grožus de Gollam, faktiski legalizējot valsts apvērsumu. 1. jūnijā de Golla valdība saņēma 329 deputātu atbalstu, pret balsoja 224 un atturas 37. 1958. gada 28. septembra referendumā apstiprināja jaunu konstitūciju, saskaņā ar kuru tika izveidota prezidentāla republika un 21. decembrī de Gollu ievēlēja par Francijas prezidentu.