Šarls de Golls

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šarls de Golls
Charles de Gaulle
De Gaulle-OWI.jpg
Francijas Ceturtās republikas premjerministrs
Amatā
1958. gada 1. jūnijs — 1959. gada 8. janvāris
Priekštecis Pjērs Flimlē
Pēctecis Mišels Debrē
Francijas Piektās republikas prezidents
Amatā
1959. gada 8. janvāris — 1969. gada 28. aprīlis
Priekštecis Renē Kotī
Pēctecis Žoržs Pompidū

Dzimšanas dati 1890. gada 22. novembris
Lille, Francija
Miršanas dati 1970. gada 9. novembris
Kolombē pie divām baznīcām, Francija
Politiskā partija Demokrātu savienība Republikai
Dzīvesbiedrs(-e) Ivonna de Golla
Profesija Militārais darbinieks, politiķis
Reliģija Katolicisms
Paraksts Charles de Gaulle Signature 2.svg

Šarls Andrē Žozefs Marī de Golls (franču: Charles André Joseph Marie de Gaulle; 1890. gada 22. novembris1970. gada 9. novembris) bija viens no ievērojamākajiem 20.gs. Francijas valstsvīriem. Pretestības vadītājs nacistiem, atbrīvotās Francijas Pagaidu valdības vadītājs, Piektās republikas izveidotājs un no 1959. līdz 1969. gadam Francijas prezidents.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šarls de Golls dzimis 1890. gada 22. novembrī Lillē, Ziemeļfrancijā. Tēvs bija filozofijas profesors. Sākotnējo izglītību Šarls de Golls ieguva jezuītu skolā, bet pēc tam iestājās prestižajā Svētā Sīra militārajā akadēmijā, kuru 1802. gadā dibināja Napoleons. Pēc tās pabeigšanas 1912. gadā, de Golls ieguva jaunākā leitnanta pakāpi.

I Pasaules kara laikā de Gollu trīsreiz ievainoja, kā arī sagūstīja Verdenas kaujas laikā. Par izrādīto varonību kaujās viņu apbalvoja ar Svētā Vāclava ordeni.[1]

1921. gadā de Golls kļuva par vēstures skolotāju. Viņš apprecēja Ivonnu Vandru. 30. gados de Golls uzrakstīja divas grāmatas par kara stratēģiju un taktiku: "Uz šķēpa asmens" un "Par profesionālu armiju", kurās aizstāvēja modernu un mobilu kara taktiku. 1931. gadā de Golls ieņēma amatu Nacionālās aizsardzības padomes sekretariātā.

Sākoties Otrajam pasaule karam, de Golls piedalās Kaujā par Franciju, un vada vienu no retajiem veiksmīgajiem franču tanku pretuzbrukumiem vāciešiem. Trešajai republikai sabrūkot militāri un politiski, de Golls nav gatavs padoties. Viņš bēg uz Lielbritāniju, kur 1940. gada 18. jūnijā uzstājas Londonas radio aicinot karu turpināt. 27. oktobrī viņš publicēja savu "Manifestu", kurā paziņoja, ka vienīgais mērķis ir aizstāvēt Franciju.

1941. gada 24. septembrī de Golls nodibināja Franču Nacionālo komiteju, kas kalpoja kā pagaidu valdība Brīvo franču kontrolētajās Francijas kolonijās un vadīja pretestību Višī Francijai un vāciešiem. De Golls vadīja šo valdību, un likumdošanas aktus pieņēma Tautas un franču impērijas vārdā mēs, ģenerālis de Golls, brīvo franču vadonis, nosakām...[1] Tuvojoties Francijas atbrīvošanai, de Golls izveido Francijas Pagaidu valdību, kuru vadīja līdz 1946. gada 20. janvārim, kad demisionēja un drīz pameta politiku pavisam.

Lielajā politikā de Golls atgriezās 1958. gada maijā, kad Francijas Alžīrijā sākās armijas dumpis, kas draudēja pārmesties arī uz Parīzi. Nacionālā asambleja iecēla de Gollu par premjerministru un piešķīra viņam ārkārtas pilnvaras Alžīrijas krīzes risināšanai un jaunas konstitūcijas izveidošanai.

1959. gada janvārī de Gollu parlaments ievēlēja par pirmo Francijas Piektās republikas pirmo prezidentu. 1965. gadā de Golls atkārtoti uzvar prezidenta vēlēšanās.

Šarls de Golls pēc savas pārliecības bija nacionālists, jo savu valsti un tautu stādīja pirmajā vietā. Pēc viņa daudzajiem politiskajiem pārkārtojumiem Francija kļuva par pusprezidentālu republiku. 1964. gadā viņš nodibināja diplomātiskās attiecības ar Ķīnas Tautas republiku, un devās vizītē uz PSRS, lai mazinātu starptautisko spriedzi. 1963. un 1967. gadā viņš bloķēja Lielbritānijas centienus iestāties Eiropas Ekonomikas kopienā. 1966. gadā de Golls pasludināja Francijas daļēju izstāšanos no NATO. Pēdējais lielais politiskais pārbaudījums viņam bija 1968. gada maija studentu nemieri, ar kuriem de Golls tika galā pasludinot komunisma diktatūras draudus, atlaižot Nacionālo asambleju, un izsludinot jaunas vēlēšanas kurās gollisti ieguva 300 mandātus un saglabāja absolūto vairākumu parlamentā.

Pēc zaudēta referenduma par reģionu un Senāta reformu, de Golls 1969. gada 27. aprīlī brīvprātīgi atkāpās no amata. Viņš mira neilgi pirms savas 80. dzimšanas dienas - 1970. gada 9. novembrī pēc aortas plīsuma. Pēc paša vēlēšanās ir apglabāts Kolombē.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 100 ievērojamākie politiķi. - R.: Aplis, [2005]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]