Francijas Karaliste

Royaume de France Francijas Karaliste ← 987. gads – 1792. gads → Karogs Ģerbonis Location of Francijas Karaliste Francijas Karaliste 1789. gadā Pārvaldes centrs Parīze Valdība Monarhija Vēsture  - Dibināta 987. gads  - Likvidēta 1792. gads

Francijas Karaliste (franču: Royaume de France, viduslaiku franču: Royaulme de France) bija karaliste Eiropas rietumos no 987. līdz 1792. gadam. Francijas Karaliste izveidojās uz Rietumfranku valsts pamata, kad 987. gadā tronī kāpa Hugo Kapets. 1791. gadā Francijas Karalistes vietā nāca Pirmā Francijas republika, bet no 1814. līdz 1848. gadam pastāvēja Burbonu restaurācija un Jūlija monarhija, kas bija mēģinājums atjaunot Francijas Karalisti. Francijas Karalisti pārvaldīja vairākas dinastijas, visilgāk Kapetingu dinastija un Valuā dinastija.

Francijas Karalistes pastāvēšanas laikā norisinājās daudzi nozīmīgi notikumi, piemēram, Simtgadu karš no 1337. līdz 1453. gadam par Francijas karaļa troni. Ar Franču revolūciju, kas sākās 1789. gadā, iezīmējās karalistes pastāvēšanas beigas.

Vēsture

Karalistes izveidošanās

Francijas Karalistes pirmsākumi saistīti ar Franku valsts sadalīšanos pēc Verdēnas līguma 843. gadā. Tās rietumu daļā izveidojās Rietumfranku valsts, kas pakāpeniski kļuva par Francijas Karalistes politisko pamatu. Pēc Karolingu dinastijas varas vājināšanās karaļa faktiskā ietekme bija ierobežota, bet lielu daļu teritorijas kontrolēja vietējie feodāļi.

Par nozīmīgu pavērsienu kļuva 987. gads, kad pēc pēdējā Rietumfranku Karolingu karaļa nāves par karali tika ievēlēts Hugo Kapets. Viņš aizsāka Kapetingu dinastiju, kuras pēcteči dažādos atzaros Francijā valdīja vairākus gadsimtus. Sākotnēji karaļa tiešā vara aptvēra galvenokārt teritorijas ap Parīzi un Orleānu, kamēr pārējo karalisti pārvaldīja spēcīgi hercogi un grāfi.

Kapetingu varas nostiprināšanās

No 12. gadsimta Francijas karaļi pakāpeniski paplašināja savu varu. Īpaši nozīmīga bija Filipa II Augusta valdīšana, kuras laikā kronis ieguva plašas teritorijas, kas iepriekš atradās Plantagenetu kontrolē.

Luijs IX valdīšanas laikā 13. gadsimtā nostiprinājās karaļa tiesu un administratīvā sistēma. Francijas monarhijas autoritāte pieauga gan valsts iekšienē, gan Eiropas politikā.

Filips IV Skaistais turpināja centralizācijas politiku un nonāca konfliktā ar pāvestu. Viņa valdīšanas laikā tika sasaukti Ģenerālštati, kuros bija pārstāvēta garīdzniecība, muižniecība un pilsētu iedzīvotāji.

Simtgadu karš

Pēc Kapetingu dinastijas tiešās līnijas izbeigšanās Francijas tronī nāca Valuā dinastija. Strīds par Francijas troņa mantošanu kļuva par vienu no galvenajiem Simtgadu kara cēloņiem.

Karš starp Franciju un Angliju sākās 1337. gadā. Konflikta sākumposmā Francija piedzīvoja smagas sakāves, tostarp Kresī kaujā un Puatjē kaujā. Situāciju pasliktināja Melnā nāve, ekonomiskā krīze un iekšējie politiskie konflikti.

Francijas stāvoklis kļuva īpaši smags 15. gadsimta sākumā, kad angļi kontrolēja ievērojamu daļu valsts ziemeļu teritoriju. Francijas pretošanās atjaunojās Žannas d'Arkas darbības laikā. Viņas piedalīšanās Orleānas aplenkuma pārraušanā 1429. gadā kļuva par nozīmīgu kara pavērsienu.

Francijas karaļi pakāpeniski atguva zaudētās teritorijas. Simtgadu karš faktiski noslēdzās 1453. gadā pēc Francijas uzvaras Kastijonas kaujā. Anglija zaudēja gandrīz visus savus kontinentālos valdījumus Francijā.

Monarhijas centralizācija

Pēc Simtgadu kara Francijas karaļi turpināja centralizēt valsti. Luijs XI ierobežoja lielo feodāļu politisko patstāvību un paplašināja karaļa administrācijas ietekmi.

No 15. gadsimta beigām Francija aktīvāk iesaistījās Eiropas konfliktos. Itālijas karos Francijas karaļi centās iegūt teritorijas un politisko ietekmi Itālijā, konkurējot galvenokārt ar Hābsburgiem.

Francisks I valdīšanas laikā Francija kļuva par vienu no galvenajiem Hābsburgu pretiniekiem Eiropā. Vienlaikus valstī izplatījās Renesanses kultūra un nostiprinājās centralizēta monarhija.

Reliģiskie kari

Reformācijas izplatīšanās 16. gadsimtā izraisīja dziļu reliģisku un politisku konfliktu starp katoļiem un franču protestantiem — hugenotiem. Francijas reliģiskie kari sākās 1562. gadā un ar pārtraukumiem turpinājās vairāk nekā trīsdesmit gadus.

Par vienu no asiņainākajiem notikumiem kļuva Bērtuļa nakts 1572. gadā, kad Parīzē un citās Francijas pilsētās tika nogalināti tūkstošiem hugenotu.

Valuā dinastijas vīriešu līnijai izbeidzoties, tronī kāpa Navarras Indriķis, kurš kļuva par Francijas karali Indriķi IV un aizsāka Burbonu dinastijas valdīšanu. Ar Nantes ediktu 1598. gadā hugenotiem tika piešķirtas ierobežotas reliģiskās un politiskās tiesības, izbeidzot galveno reliģisko karu posmu.

Absolūtās monarhijas nostiprināšanās

Burbonu valdīšanas laikā karaļa vara turpināja pieaugt. Luijs XIII un viņa galvenais ministrs Kardināls Rišeljē ierobežoja aristokrātijas un hugenotu politisko patstāvību un nostiprināja centrālo pārvaldi.

Francija iesaistījās Trīsdesmitgadu karā pret Hābsburgu lielvarām. Pēc kara noslēguma Francijas politiskā ietekme Eiropā ievērojami pieauga.

Absolūtās monarhijas kulminācija bija Luija XIV valdīšanas laikā. Karaļa galms tika koncentrēts Versaļā, bet valsts pārvalde kļuva arvien centralizētāka. Francija piedalījās vairākos ilgstošos karos un kļuva par vienu no spēcīgākajām Eiropas lielvalstīm.

Luija XIV valdīšanas laikā paplašinājās arī Francijas koloniālā impērija. Francija nostiprināja savas pozīcijas Ziemeļamerikā, Karību jūras reģionā, Āfrikā un Indijā.

18. gadsimts

Pēc Luija XIV nāves tronī kāpa Luijs XV. Francija turpināja konkurēt ar Lielbritāniju un citām Eiropas lielvarām. Valsts piedalījās Austrijas mantojuma karā un Septiņgadu karā.

Sakāve Septiņgadu karā ievērojami vājināja Francijas koloniālās pozīcijas, īpaši Ziemeļamerikā un Indijā. Vienlaikus valstī pieauga finanšu problēmas un neapmierinātība ar nodokļu sistēmu.

Luijs XVI valdīšanas laikā Francija atbalstīja Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības karu. Francijas iesaistīšanās veicināja Lielbritānijas sakāvi, taču vēl vairāk palielināja Francijas valsts parādu.

Franču revolūcija un monarhijas beigas

Finanšu krīzes dēļ Luijs XVI 1789. gadā sasauca Ģenerālštatus. Politiskā krīze pārauga Franču revolūcijā.

Revolūcijas laikā tika atceltas vairākas feodālās privilēģijas un pieņemta Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija. Karaļa politiskā vara tika arvien vairāk ierobežota.

Francija 1791. gadā kļuva par konstitucionālu monarhiju. Monarhija tika galīgi atcelta 1792. gada septembrī, kad tika pasludināta Pirmā Francijas republika.

Luijs XVI tika notiesāts par valsts nodevību un 1793. gada janvārī sodīts ar nāvi.

Monarhijas atjaunošana

Pēc Napoleona Bonaparta sakāves 1814. gadā Francijā tika atjaunota Burbonu monarhija. Tronī kāpa Luijs XVIII, bet pēc viņa nāves — Šarls X.

Jūlija revolūcija 1830. gadā gāza Šarlu X, un par Francijas karali kļuva Luijs Filips I. Viņa valdīšanas periods pazīstams kā Jūlija monarhija.

Monarhiskā valsts iekārta Francijā galīgi beidzās pēc 1848. gada revolūcijas, kad Luijs Filips atteicās no troņa un tika pasludināta Otrā Francijas republika.

Skatīt arī

• Francijas valdnieku uzskaitījums

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Francijas Karaliste.