Jūlija monarhija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Valsts ģerbonis, 1831-1848
Luijs Filips I, 1841

Jūlija monarhija ir Francijas karalistes neformālais nosaukums laikā no 1830. līdz 1848. gadam, kad valdīja karalis Luijs Filips I, kurš nāca pie varas Jūlija revolūcijas rezultātā. Atšķirībā no saviem konservatīvajiem Burbonu radiniekiem, Francijas karaļiem Luija XVIII un Šarla X, kas Burbonu restaurācijas laikā centās atjaunot spēcīgu karaļa varu un samazināt parlamenta varu, Burbonu dinastijas Orleānu atzara pārstāvis Luijs Filips I kroni saņēma no Pagaidu valdības kā Franču karalis, un apsolīja būt konstitucionāls monarhs. Sākot ar 1840. gadu karaļa valdība kļuva aizvien konservatīvāka, un tika gāzta 1848. gada februāra revolūcijā, kas noveda pie Otrās republikas izveidošanas.[1]

Atšķirībā no 1815-1830.g. Burbonu restaurācijas karaļiem, kas balstījās uz veco aristokrātiju, Jūlija monarhijā vadošo lomu spēlēja turīgās lielburžuāzijas un Napoleona varas laika pārstāvji.

Ārpolitikā Francija satuvinājās ar seno ienaidnieci Lielbritāniju, atbalstīja Beļģijas revolūcijas rezultātā izveidoto Beļģijas karalisti un turpināja Alžīrijas iekarošanu un kolonizāciju.

Pirmie gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karalis ar valdības ministriem, 1844
Protesta bankets 1847. gada 9. jūlijā

Jūlija revolūcijas laikā Bonapartisti bija par vājiem, lai sagrābtu troni, un valdošās šķiras nevēlējās republikas izveidošanu, tāpēc par troņa kandidātu izvirzīja liberāļu kandidātu Luiju Filipu, kas kroni saņem no parlamenta.

1830. gada konstitūcija nodrošināja reliģijas brīvību, atjaunoja brīvprātīgo Nacionālo gvardi, paplašināja vēlētāju loku un parlamenta pilnvaras, vienlaikus likvidējot karaļa likumdošanas varu. Par valsts karogu atjaunoja revolūcijas un Napoleona laika trikoloru, bet par valsts ģerboni izmantoja Orleānu ģerboni. 1830. gada 9. augustā karalis zvērēja uzticību konstitūcijai un stājās amatā.

Strādnieki un amatnieki, kas bija aktīvi Jūlija revolūcijas laikā, ātri zaudēja cerības par lielākām politiskajām brīvībām. Tiesības balsot un tik ievēlētam parlamentā joprojām piederēja tikai noteiktam turīgo slānim, kas veidoja mazāk nekā 1% no visiem iedzīvotājiem. Atbilstoši 1831. gadā noteiktajam mantas cenzam, balss tiesības ieguva tikai 166 000 franču no 32,6 miljoniem. 1846. gadā balsstiesīgo skaits pieauga līdz 240 000, vai aptuveni 2,8% vīriešu.[2] Pašvaldību vēlēšanās balsotāju skaits ir ievērojami lielāks, un 1833. gada pašvaldību vēlēšanās piedalās 2 miljoni vīriešu.

Jaunā vara atcēla vairākus nepopulārus likumus, kas ierobežoja Franču revolūcijas un Napoleona ēras politiķu tiesības, atjaunoja Panteonu, kā sekulāru nācijas svētvietu, atcēla vairākas katoļu baznīcas privilēģijas. 1833. gada 28. jūnijā Francijā ievieš vispārējo pamatizglītību, kas nabadzīgākajiem bērniem ir bez maksas.

Pirmajos mēnešos politisko ietekmi saglabāja Jūlija revolūcijas vadoņi, daudzi no kuriem bija republikāņi, un Lafajeta vadītā Nacionālā gvarde, kas uzskatīja, ka jaunajai varai jābūt daudz demokrātiskākai. Pilsētās turpinājās streiki un nekārtības. Konservatīvos leģitīmistus, kas saglabāja uzticību Burbonu dinastijas vecākajam atzaram un atteicās zvērēt uzticību Orleānu karalim, atcēla no amatiem, kurus aizpildīja Napoleona impērijas laika ierēdņi. Jaunā vara nomainīja lielu daļu reģionu prefektu un armijas augstāko virsniecību.

Karalis palielināja un nostiprināja armiju, lai veidotu pretspēku Nacionālajai gvardei, kuras lojalitāte monarhijai nebija garantēta. Alžīrijas iekarošanas turpināšanai 1831. gadā izveidoja Franču Ārzemnieku leģionu.

1830. gada decembrī tiesāja gāztā Šarla X ministrus, kas, par spīti demonstrantu prasībām pēc nāvessoda, saņem mūža ieslodzījumu. Reaģējot uz leģitīmistu demonstrāciju, 1831. gada 14. un 15. februārī Parīzē izceļas republikāņu nemieri, kuru laikā izposta arhibīskapa rezidenci. Lai tos nomierinātu, karali pārliecina atteikties no karaliskā lilijas simbola izmantošanas ģerbonī. 1831. gada 21. novembrī Lionā notiek strādnieku sacelšanās, kuru izdodas apspiest 3. decembrī.

1831. gada 23. jūlijā notikušajās vēlēšanās leģitīmisti iegūst 104, karali atbalstošie liberāļi 282 un republikāņi 73 vietas.

Lai arī sākotnēji karaļa valdība ievēroja liberālu kursu, laikam ejot tā kļuva aizvien konservatīvāka un ignorēja sabiedrības prasības pēc pārmaiņām. Valdība atbalstīja uzņēmējdarbības attīstību, nedodot strādnieku šķirai nekādas legālas interešu pārstāvniecības iespējas. Lielburžuāzija ieguva plašāku politisko varu, bet Jūlija monarhija ignorēja pārējās sabiedrības daļas politiskās intereses.

Pēc atkārtota strādnieku dumpja Parīzē un Lionā, 1834. gada aprīlī visā Francijā apspiež republikāņus, slēdz viņu politiskos klubus un laikrakstus. Pēc 1835. gada jūlijā veikta atentāta mēģinājuma pret karali, parlaments pieņem "Septembra likumus", kas pastiprina sodus disidentiem un ierobežo preses brīvību. Turpmāk karaļa varas apšaubīšana un republikānisma atbalstīšana ir sodāma. Atzīmējot Jūlija revolūcijas 10 gadskārtu Parīzes Bastīlijas laukumā atklāj Jūlija kolonnu.

1839. gada vēlēšanās uzvar liberālo Orleānistu frakcija Adolfa Tjēra vadībā, kas uzstāj konstitucionālā monarha ierobežotajām varas tiesībām. Tjērs izveido valdību un organizē Napoleona pīšļu pārapbedīšanu Parīzē. Tjēra aktīvā iekšpolitika un ārpolitika noved pie viņa atstādināšanas. 1840. gada rudenī valdībā kā Ārlietu ministru iekļauj Fransuā Gizo, kurš drīz kļūst par patieso valdības vadītāju un ievēro nemainīgi konservatīvu kursu līdz pat 1848. gada revolūcijai.

Bonapartisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1833. gadā valdība pabeidz Napoleonu I slavinošās Triumfa arkas celtniecību un atjauno Napoleona I statuju Vendoma kolonnas galā. 1836. gada 30. oktobrī Bonapartistu līderis Luijs-Napoleons Strasbūrā cenšas uzsākt sacelšanos, tiek arestēts un izsūtīts uz ASV. 1840. gada maijā Luijs Filips I paziņo par lēmumu Francijā pārapglabāt Sv.Helēnas salā mirušo imperatoru Napoleonu I. Tas izsauc patriotisma vilni visā valstī.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūlija revolūcija raisīja cerības Eiropas nacionālistos, ka Francija atsāks revolucionāro kustību atbalstu, pirmkārt jau Itālijā, taču Luijs Filips I valdīšanas sākumā paziņoja, ka Francija piekops miera politiku Eiropā.[3] Taču Francija atbalstīja 1830. gada Beļģijas revolūciju, kuras apspiešanu pieprasīja Krievija, un militāri iesaistījās Beļģijas karā ar Nīderlandi, 1832. gadā ieņemot Antverpeni. 1839. gadā Londonā Lielbritānija, Francija, Austrijas impērija, Prūsijas karaliste un Krievijas impērija vienojas garantēt Beļģijas neitralitāti. 1832. gada nemieri Itālijā saasināja Francijas un Austrijas attiecības, kas uzlabojās tikai 1838. gadā.

Luijs Filips I turpināja iekarošanas politiku Alžīrijā, un izveidoja labas attiecības ar autonomo Ēģiptes valdnieku Muhamedu Alī, kura panākumi karā pret Osmaņu impēriju Sīrijā 1839. gadā izsauca jaunu krīzi. Lielbritānija un Austrija nevēlējās Osmaņu impērijas sabrukumu, kas dotu Krievijai iemeslu savā kontrolē pārņemt slāvu apdzīvotos Balkānus un pareizticīgo seno centru - Konstantinopoli, tādējādi dominējot Vidusjūras austrumos. 1840. gada jūlijā Londonā Lielbritānija, Krievija, Austrija un Francija vienojas nepieļaut Osmaņu impērijas sabrukumu, un atjauno tās varu Sīrijā, kas tiek uztverts kā Francijas ārpolitikas zaudējums un noved pie Tjēra atkāpšanās. [4] Gizo vadībā Francija atjauno labās attiecības ar Lielbritāniju un Austrijas impēriju.

Pēdējie gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākoties industriju un rūpnīcu izaugsmei, aizvien lielāks skaits zemnieku devās uz pilsētām labāka darba meklējumos. No 1829. līdz 1847. gadam ogļu ieguve palielinās no 1,5 līdz 5,2 miljoniem tonnu, un dzelzs ražošana no 154 000 līdz 592 000 tonnām gadā.[5] Taču investīcijas modernās iekārtās atpalika no Lielbritānijas. Līdz 1842. gadam dzelzs un tērauda imports ir aizliegts, tā atbalstot vietējos ražotājus. No 1831. līdz 1847. gadam dzelzceļa līniju garums valstī pieaug no 31 līdz 1511 kilometriem.

1846. daudzās Eiropas valstīs ir neraža, Franciju skar pārtikas cenu kāpums, kas ievērojami pasliktina strādnieku un zemnieku stāvokli. Pirktspējas kritums aizsāk ekonomikas krīzi valstī. Trūcīgo skaits palielinās no 695 000 1833. gadā līdz 1 329 000 1847. gadā. 1846. gada augusta vēlēšanas, kurās uzvar Gizo frakcija, vēl vairāk pastiprina strādnieku un trūcīgo iedzīvotāju iespaidu, ka valsts ignorē viņu intereses.

Tā kā demonstrācijas un protesti ir aizliegti jau kopš 1835. gada, protesti rod jaunas formas - bēru vai banketu aizsegā no 1847. gada jūlija tiek rīkotas publiskas politiskās demonstrācijas. 1847. gada decembrī Luijs Filips I atsakās īstenot politiskās reformas. Karalis aizliedz 1848. gada 14. janvāra banketu, ko pārceļ uz 22. februāri, kad tas pāraug protesta demonstrācijās. 23. februārī armija šauj uz protestētājiem un sākas sacelšanās, kas noved pie karaļa atteikšanās no troņa par labu savam mazdēlam un bēgšanu uz Lielbritāniju. 26. februārī revolucionāri pasludina republiku.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]