Francijas Pirmā republika

République française Francijas Republika ←   ← 1792 – 1804 → Karogs Ģerbonis Devīze Liberté, Égalité, Fraternité Himna Chant de guerre de l'Armée du Rhin Location of Republika Francijas Republika (tumši zaļa) un tās vasaļu republikas (gaiši zaļa) 1799. gadā Pārvaldes centrs Parīze Valoda(s) franču Valdība Unitāra autoritāra revolucionāra republika (1792–1795) Unitāra direktoriāla oligarhiska republika (1795–1799) Unitāra bonapartistu militāra diktatūra (1799–1804) Valdības  - 1792–1795 Nacionālais konvents  - 1795–1799 Direktorija  - 1799–1804 Konsulāts (Napoleons Bonaparts kā Pirmais konsuls) Vēsture  - Monarhijas atcelšana 1792. gada 21. septembrī  - Napoleons tika pasludināts par imperatoru 1804. gada 18. maijā Nauda Livra (līdz 1794. gadam), franks, asignāts

Karogs, 1790–1794

Francija, 1792

Republikas teritorija 1801. gadā

Nacionālā gvarde dodas uz fronti, 1792. septembris

Francijas Pirmā republika, oficiāli Francijas Republika (franču: République française), ir vēsturnieku dots nosaukums republikānisko režīmu varas posmam (Nacionālais konvents, Direktorija, Konsulāts), kas pastāvēja revolucionārajā Francijā starp 1792. gada 21. septembri un 1804. gada 18. maiju, kad tika pasludināta Pirmās Franču impērijas izveidošana. Republikas politisko sistēmu raksturo pāreja no parlamentāras pūļa varas uz Napoleona vadītu militāro diktatūru.

Atbilstoši politiskā režīma maiņām, tika izstrādātas un pieņemtas jaunas konstitūcijas. 1791. gada konstitūcijas vietā tika pieņemta 1793., 1795., 1799., 1802., un 1804. gada konstitūcija.

Nacionālais konvents

Franču revolūcijas rezultātā izveidotā Francijas Likumdošanas sapulce pēc Parīzes radikāļu īstenotās karaļa gāšanas 10. augustā izsludināja Nacionālā konventa vēlēšanas. 20. septembra franču uzvara Valmī kaujā izbeidza bailes, ka prūšu-austriešu iebrucēji varētu ieņemt Parīzi. 1792. gada 21. septembrī uz pirmo sapulci sanāca Nacionālais konvents ar 745 deputātiem, kas pasludināja monarhiju par gāztu un izveidoja republiku. Pēc tiesas procesa 1793. gada 21. janvārī ar nāvi tika sodīts gāztais karalis Luijs XVI. Sākās konflikti starp jakobīņu frakcijām — mērenajiem žirondistiem un radikālajiem "kalniešiem", kas noveda pie žirondistu sagrāves un Robespjēra terora režīma.

Žirondistu vara

Pirmās uzvaras pār revolūcijas pretiniekiem pastiprināja revolucionāro sajūsmu iedzīvotāju un deputātu vidū. Taču pārtikas problēmas un inflācija izraisīja žirondistu valdības popularitātes krišanos. Ziemā no 1792. uz 1793. gadu Francijā pieauga bads un pūļa nekārtības, kamēr bruņotie spēki primāri koncentrējās uz valsts robežu aizsargāšanu. Novembrī franču armijas ieņēma Habsburgu Nīderlandi (Beļģiju). Franči iebruka Svētās Romas impērijas zemēs un sasniedza Reinu. 1793. gada 1. februārī Francija pieteica karu Lielbritānijai un Nīderlandei, bet 7. martā Spānijai. 3. martā armijā papildus iesauca 300 000 vīrus, kas aizsāka pretestības kustību reģionos, sākās Vandejas dumpis. Iedzīvotāju kontrolei 10. martā izveidoja Revolucionāro tribunālu.

Uz revolucionārā kara paplašināšanu vērstā žirondistu dominētā valdība izmantoja militārās veiksmes, lai nostiprinātu savu varu un samazinātu karu nosodošā Robespjēra vadītās radikālo jakobīņu "kalniešu" frakcijas ietekmi Konventā. Taču žirondistu ietekme vājinājās līdz ar armijas neveiksmēm pavasarī. Žirondistu atbalstītais armijas komandieris, ģenerālis Dumurjē (Dumouriez) 18. martā cieta sakāvi un pārbēga austriešu pusē. Tika zaudēti iekarojumi Habsburgu Nīderlandē. Dumurjē nodevība konventa deputātos raisīja aizdomas par plašāka nodevēju tīkla pastāvēšanu. Viņi pieņēma lēmumu, ka aizdomās turētie deputāti turpmāk zaudē imunitāti un viņus drīkst arestēt. 6. aprīlī Nacionālais konvents izveidoja Sabiedrības glābšanas komiteju, kurai uzticēja revolūcijas glābšanu un kārtības ieviešanu valstī.

Žirondisti izmantoja jauno likumu, lai arestētu vairākus radikālos jakobīņu "kalniešus", nodevībā apvainoja Maratu, bet Dantonu vainoja sakaros ar Dumurjē. Izšķiroša sadursme starp žirondistiem un jakobīņu "kalniešiem" nebija novēršama. 31. maijā Parīzē sākās pret žirondistiem vērsts sankilotu dumpis, bruņotās vienības 2. jūnijā ielauzās Konventā, kas apstiprināja 29 vadošo žirondistu deputātu arestu. Vara pārgāja radikālo jakobīņu “kalniešu” rokās, kas par savas varas instrumentu drīz sāka izmantot Sabiedriskās glābšanas komiteju, kuras sastāvs pieauga līdz 12 cilvēkiem. Tas nenozīmēja, ka visi komitejas locekļi ir radikālie jakobīņi, taču viņi bija gatavi sekot Robespjēra stingrajam kursam. Terors kā valsts politika oficiāli tika pasludināts 1793. gada 5. septembrī.

Jakobīņu vara

Marata nāve

Robespjēru sodīja un pasludināja par tirānu

Pēc žirondistu sagrāves jakobīņu "kalniešiem" bija jārisina aizvien kritiskākā situācija valstī. 10. jūlijā no Sabiedrības glābšanas komitejas izslēdza Žoržu Dantonu. 13. jūlijā atentātā nogalināja Maratu, kurš uzreiz kļūuva par revolūcijas mocekli. Viņa portretu novietoja Konventa sapulču zālē. Paplašinājās žirondistu apvainošana konspirācijā un nodevībā.

1793. gada jūnija beigās Nacionālais konvents pieņēma jaunu konstitūciju, kas augustā tika apstiprināta referendumā. Konstitūcija paredzēja, ka valsts vara pieder tautai, likumdošanas varu kontrolē Likumdošanas korpuss, izpildvaru veic Izpildkomiteja, bet administratīvo pārvaldi Galvenā pārvalde. Konstitūcijas spēkā stāšanās drīz tika atlikta līdz kara beigām, tikmēr Sabiedrības glābšanas komiteja valstī pasludināja ārkārtas stāvokli valstī. 1793. gada vasarā armija atkal zaudējs austriešiem un prūšiem, dienvidos iebruka spāņi. Tika zaudēta Korsika, angļi uzbruka Denkerkai. 23. augustā visi valsts iedzīvotāji tika pasludināti par mobilizētiem revolucionārā kara vajadzībām un sākās izejvielu rekvizīcija.

Žirondistu aresti jūnijā izraisīja federālistu nemierus provincēs. Par federālistiem tos dēvēja, jo tie aizstāvēja žirondistu ideju par decentralizētu valsti. Lionā dumpinieki gāza radikālo jakobīņu režīmu. Marseļas dumpinieki meklēja angļu atbalstu, kamēr Tulona, Francijas Vidusjūras flotes bāze, 27. augustā brīvprātīgi padevās angļiem. Bordo un Marseļu izdevās atkarot 1793. gada augustā, bet Liona padevās tikai oktobrī, pēc ilgstošas artilērijas apšaudes. Uzvarējušie jakobīņi pilsētā izvērsa masu teroru, nogalinot vismaz 2000 cilvēkus un nojaucot 1600 dumpinieku mājas. Tulonas ieņemšanas operācijā pirmo reizi ievērību izpelnījās artilērijas kapteinis Napoleons Bonaparts.

Pēc sankilotu pūļa uzbrukuma Nacionālā konventa ēkai 5. septembrī konvents pieņēma virkni radikālu lēmumu. Tika pasludināts revolucionārais terors, izveidota revolucionārā armija, noteikts maizes cenas maksimums u.c. Pēc 5. septembra jakobīņi izvērsa nežēlīgu cīņu visās frontēs. Valsts iekšienē pastiprinājās politiskais terors pret gāztā režīma pārstāvjiem un politiskajiem pretiniekiem Konventā. Valstī ieviesa algu un cenu kontroli, apkaroja spekulantus, bet 31. oktobrī galvu nocirta 21 žirondistu līderim.

Paralēli teroram un pretinieku nosūtīšanai uz giljotīnu, Robespjērs centās pārveidot visu franču sabiedrību par republikāņiem. Tika slēgtas baznīcas, sekularizētas laulības un kapsētas, atbalstīts Saprāta kults, organizēti republikāniski festivāli un teātra izrādes, kuras organizēja Žaks Luijs Davids, izstrādāta metriskā svaru un mēru sistēma.

1793. gada 5. oktobrī ieviesa Republikānisko kalendāru, kas pastāvēja līdz 1806. gada 1. janvārim. Par pirmo atskaites dienu noteica 1792. gada 22. septembri. Gadu sadalīja 12 mēnešos ar 30 dienām, kas bija sadalīti 10 dienu nedēļās. Mēnešiem piešķīra pilnīgi jaunus nosaukumus. Pāri palikušās gada dienas vienkārši pasludināja par brīvdienām.

10. oktobrī Nacionālais konvents pasludināja, ka valstī līdz kara beigām valdīs revolucionāra valdība. 4. decembrī tika noformēts jaunais pārvaldes modelis, kurā Nacionālais konvents saglabāja augstāko likumdevēja varu, bet izpildvara nonca Sabiedrības glābšanas komitejas rokās, kuras darbība bija faktiski neierobežota. Revolucionārā kara apstākļos izdevās reorganizēt armiju, izveidot militāro ražošanu. Armijas skaitliskais sastāvs sasniedza 650 000, sāka izcelties jaunie virsnieki, kas savu slavu sasniegs Napoleona karu laikā. Līdz gada beigām izdevās gūt virkni uzvaru un atgūt zaudētās teritorijas. 1794. gada jūnijā-jūlijā franču armija atkal sāka uzbrukuma operācijas ienaidnieka teritorijā un šķērsoja Reinu.

Krīzes pārvarēšana lika cerēt, ka mazināsies nepieciešamība pēc terora, taču Robespjērs to tikai pastiprināja. Saasinoties nesaskaņām revolucionāro jakobīņu frakciju vidū, 1794. gada aprīlī ar nāvi sodīja radikālos ebēristus, bet aprīli Dantonu un viņa sekotājus. Viens no terora rezultātiem bija galējo radikāļu likvidācija, taču Dantona sodīšana ar nāvi nobiedēja pat jakobīņus un mērenos deputātus, kas izlēma rīkoties.

No jūnija vidus Robespjērs sešas nedēļas pavadīja mājās it kā slimības dēļ, un šajā laikā konspirācija pret viņu nostiprinājās. 26. jūlijā Robespjērs atgriezās Konventā ar garu runu, kurā iezīmēja konspirācijas un nodevības, kuras it kā gatavojot viņam zināmi nodevēji. Bailēs par savām dzīvībām deputāti beidzot bija gatavi gāzt Robespjēru.

27. jūlijā (9. termidorā) Robespjērs ar Sen-Žustu ieradās Konventā, taču šoreiz viņu uzrunas pārtrauca deputātu izsaucieni un apvainojumi. Haotiskās sēdes laikā deputāti nobalsoja par Robespjēra, viņa brāļa Augustīna, Sen-Žusta, vairāku Sabiedriskās drošības komitejas locekļu, Revolucionārā tribunāla vadītāja un citu terora īstenotāju arestiem. Robespjēram un dažiem viņa līdzgaitniekiem izdevās izvairīties no cietuma un vakarā nokļūt Parīzes rātsnamā, kuru kontrolēja viņu sabiedrotie. Taču Robespjērs bija zaudējis arī radikālo sankilotu atbalstu. Uz aicinājumu atbalstīt Sabiedrības glābšanas komiteju pozitīvi atsaucās tikai 16 no 48 Parīzes rajonu komūnām. 2.30 naktī rātsnamā ielauzās Konventa apsargi, kas Robespjēru un līdzgaitniekus arestēja un 28. jūlija pēcpusdienā visiem apsūdzētajiem izpildīja nāvessodu. 29. jūlijā galvas nocirta vēl 71 Robespjēra atbalstītājam, galvenokārt no Parīzes komūnas.

Termidora reakcija

Pēc Robespjēra vadītās Sabiedrības glābšanas komitejs gāšanas beidzās revolūcijas radikālākais posms. Konvents gāzto Robespjēru apvainoja par tirānu. Papildus viņš tika vainots plānos apprecēt Luija XVI meitu un pasludināt sevi par karali. Cita versija viņu apvainoja plānos nogalināt Luija XVI bērnus, vai iecelt Luiju XVII par karali. Tā kā viņš ar saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem bija izsludināti ārpus likuma, tad tiesas prāva nebija nepieciešama. Konvents pasludināja, ka ir gāzis despotu un atjaunojis brīvību.

Drīz tika atbrīvoti terora laikā ieslodzītie un sākās radikālāko lēmumu atcelšana. Revolucionārais tribunāls turpināja darbu, bet pārsvarā pieņēma attaisnojošus spriedumus. 1795. gada 29. maijā pieņēma likumu par kompensācijām terora upuru ģimenēm, un 1796. gada aprīlī žirondistu atraitnēm piešķīra nelielas pensijas.

Pēc Robespjēra faktiskās diktatūras mēnešiem Nacionālais konvents pārveidoja centralizētās izpildvaras modeli un pie varas atgriezās mērenie deputāti. Atcēla valsts kontroli pār cenām. Slēdza jakobīņu klubu un 1795. gada jūnijā vārdu "revolucionārs" aizliedza izmantot. Nabadzībai pakļautie parīzieši 1795. gadā divreiz uzsāka dumpi, taču tika apspiesti.

Armijas panākumu rezultātā Konvents pasludināja Reinu par valsts dabīgo robežu un anektēja Habsburgu Nīderlandes (Beļģijas) teritoriju, kas izraisīja jaunu karu ar austriešiem.

Direktorija

1795. gada 22. augustā Nacionālais konvents pieņēma jaunu konstitūciju, kas izveidoja divpalātu parlamentu, Likumdošanas korpusu un izpildvaru - Republikas izpilddirekciju (Direktoriju), kā augstāko izpildvaras orgānu. Lai nepieļautu revolūcijas pretinieku uzvaru vēlēšanās, tika nolemts, ka 2/3 no jaunā parlamenta deputātiem nāks no līdzšinējā Nacionālā konventa deputātu vidus. 5. oktobrī monarhisti mēģināja īstenot sacelšanos, kuru apspieda Napoleona armija un artilērija. 1795. gada 26. oktobrī Nacionālais konvents beidza pastāvēt, dodot vietu jaunajam parlamentam un Direktorijai.

Direktorija centās rast vidusceļu starp monarhistiem un radikāļiem, kļūstot aizvien mērenāka. 1795. gada ziemā ekonomikā valdīja krīze un inflācija. 1796. gada februārī tika pārtraukta jaunas naudas drukāšana un ekonomika gandrīz sabruka. Valstī valdīja bads un bandītisms, taču turpinājāss veiksmīgi revolucionārie karagājieni. 1796. gada 9. aprīlī Napoleona armija iebruka Itālijā un 17. oktobrī tika noslēgts jauns miers ar Austriju.

1797. gada martā-aprīlī tiks pārvēlēta daļa parlamenta deputātu un panākumus guva monarhisti. Parlamenta vairākums tagad bija noskaņots pret Direktoriju. 4. septembri Direktorija ar Napoleona armijas atbalstu atcēla nevēlamos vēlēšanu rezultātus, 177 deputātiem atņēma pilnvaras, 65 no tiem tika deportēti uz Franču Gviānu. Lai arī republika tika nosargāta no monarhistiem, parlamentārās demokrātijas posms valstī beidzās, un sākās ceļš uz militāro diktatūru. Armijas iekarotajās teritorijās Nīderlandē, Šveicē un Itālijā tika izveidotas Francijai pakļautas republikas. 1798. gadā Napoleons devāz karagājienā uz Ēģipti, un 1799. gada pavasarī sākās Otrās koalīcijas karš, pret Franciju karoja gandrīz visas Eiropas valstis, ieskaitot Krievijas Impēriju un Osmaņu impēriju. Tika zaudēti iekarojumi Itālijā un Šveicē, ienaidnieki tuvojās Francijai. 18. jūnijā notika Direktorijas vēlēšanas, tajā palielinājās revolucionāru ietekme. Valstī notika masveida mobilizācija, piespiedu kārtā tika vākta nauda armijai un ķīlniekos saņemti bijušie augstmaņi. Reģionos no jauna uzliesmoja monarhistu dumpji.

Konsulāts

Lai nostabilizētu valsts varu, Direktorija sāka militārā apvērsuma plānošanu. Sākotnēji militāri atbalstu meklēja pie ģenerāļa Žubēra, kas krita kaujā pret Suvorova vadīto Otrās koalīcijas karaspēku. Tajā laikā Francijā no Ēģiptes atgriezās ģenerālis Bonaparts, kurš Parīzē ieradās 1799. gada 16. oktobrī.

1799. gada 18. brumērā (9. novembrī) divi no sazvērestībā iesaistītajiem direktoriem atkāpās no amata. Napoleons ieradās parlamentā, paziņoja par Direktorijas pastāvēšanas beigām, jaunas konstitūcijas nepieciešamību un padzina deputātus. Tika izveidota trīs konsulu vadīta pagaidu valdība, kurā ietilpa arī Napoleons.

1799. gada 24. decembrī konsuli pasludināja jaunu konstitūciju, ar kuru izveidoja jaunu varas sistēmu - Konsulātu, kurā Napoleons uz desmit gadiem ieņēma Pirmā konsula vietu. Sāka veidoties vienpersoniska Napoleona diktatūra, kas vērsās pret radikāļiem un politiskajiem konkurentiem. 1802. gada 2. augustā pasludināja, ka Napoleons Pirmā konsula amatu ieņems uz mūžu un tiks pieņemta jauna konstitūcija. 1803. gadā pieņēma jaunu likumu krājumu - Napoleona kodeksu. 1804. gada 18. maijā publiskoja jauno konstitūciju, kurā Napoleons tika pasludināts par imperatoru. To apstiprināja 6. novembra referendumā, un pirmais republikāniskais posms Francijā beidzās.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Francijas Pirmā republika.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)