Burbonu restaurācija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Karalistes ģerbonis no 1814. līdz 1830. gadam
1814. gada 4. jūnija konstitūcija

Burbonu restaurācija attiecas uz Francijas karalistes vēstures posmu no 1814. līdz 1830. gadam, kad pēc Napoleona I impērijas militārās sagrāves, uzvarējušās Eiropas lielvalstis izlēma Francijā atjaunot Franču revolūcijas laikā gāztās Burbonu dinastijas varu, kuras valdnieki Luijs XVIII un Šarls X valdīja līdz 1830. gada Jūlija revolūcijai, pēc kuras troni ieņēma Burbonu dinastijas Orleānu atzara pārstāvis Luijs Filips I, kura valdīšanas laiku dēvē par Jūlija monarhiju.

Lai arī Napoleona asiņaino karu nomocītā Francija vēlējās mieru un bija gatava pieņemt konstitucionālu Burbonu monarhiju, Burbonu tēlu jau no paša sākuma aptraipīja uzskats, ka viņu atgriešanos nodrošināja tikai Francijas sakāve un naidīgu ārvalstu militārais iebrukums. Masīvi korpulentais Luijs XVIII 1814. gada 2. maijā paziņoja, ka valdīs kā konstitucionāls monarhs, un bija gatavs saglabāt virkni revolūcijas un Napoleona varas laikā radušos institūciju, ja vien tiek atjaunota Burbonu dinastijas vara. 4. jūnija karalis izsludināja jaunu konstitūciju, kuras 74 paragrāfi akceptēja divkameru parlamentu, reliģijas brīvību un ierobežotu preses brīvību.[1] Katoļu reliģiju pasludināja par valsts reliģiju, karalis tieši iecēla ministrus, kas nebija atbildīgi parlamentam, un karalis ieguva tiesības ārkārtas gadījumos valdīt ar dekrētu palīdzību.[2]

1814. un 1815. gada konstitūcijas izveidoja divpalātu parlamentu. Augšpalātu, Pēru palātu veidoja karaļa iecelti elites pārstāvji, kuru skaits pieauga no 258 1814. gadā līdz 402 1815. gadā. Apakšpalātu veidoja vēlēti deputāti, par kuriem balsot drīkstēja tikai vīrieši, kas nodokļos gadā bija nomaksājuši vismaz 300 frankus. Par deputātu kandidātiem drīkstēja kļūt tikai 40 gadu vecumu sasnieguši vīrieši, kas nodokļos maksāja vairāk par 1000 frankiem gadā. Tas nozīmēja, ka 1814. gada Francijā ar gandrīz 30 miljoniem iedzīvotāju, par kandidātiem varēja būt ap 15 000 cilvēku, par kuriem varēja balsot ap 72 000 cilvēku. 1817. gadā balsstiesības bija 110 000 cilvēkiem, 1820. gadā 96 525 un 1829. gadā 79 138 cilvēkiem.[3]

Šis salīdzinoši liberālais stāvoklis beidzās līdz ar Napoleona I atgriešanos pie varas Simts dienu laikā, un viņa pēdējo sakāvi Vaterlo kaujā, pēc kuras valsti daļēji okupēja ārvalstu armijas un Burboni veica masīvu valsts aparāta tīrīšanu. Daži Napoleona lojālisti tika ātri sodīti ar nāvi, citus izraidīja trimdā. Gandrīz trešdaļa valsts ierēdņu zaudēja darbu, un armija no dienesta atbrīvoja 15 000 virsnieku. Jaunais miera līgums nedaudz samazināja Francijas robežas, valsti okupēja gandrīz miljons Eiropas lielvaru kareivju un tai uzlika pienākumu izmaksāt 700 miljonu franku lielu kara kontribūciju.

Ja pirms 1789. gada revolūcijas sākuma aristokrāti un baznīca konfliktēja ar karali, tad revolūcijas pārdzīvojumi un kopīgi izciestais tagad apvienoja Burbonus, aristokrātiju un garīdzniecību. Karaļa varu arī daudz stiprāku darīja revolūcijas un Napoleona laikā īstenoto feodālo privilēģiju likvidēšana, valsts administratīvā centralizācija un vienotā nodokļu sistēma, kas valsti padarīja daudz turīgāku un vieglāk pārvaldāmu. Jau 1818. gadā izdevās nomaksāt kara kontribūciju un novembrī ārvalstu karaspēks pameta valsti. 1823. gadā Francija atgūst zināmu prestižu, ar Eiropas lielvaru atbalstu īstenojot intervenci Spānijā. Intervence apgrūtina attiecības ar Lielbritāniju, kas savulaik bija atbrīvojusi Portugāli un Spāniju no Napoleona iebrukuma, un uzskatīja to par savu ietekmes zonu. Reaģējot, Lielbritānija diplomātiski atzina jaunās Latīņamerikas republikas un 1826. gadā nosūtīja karafloti uz Portugāli, lai pasargātu tur izveidoto konstitucionālo valdību no iespējama Spānijas iebrukuma.

Kad 1820. gadā atentātā nogalina vienu no iespējamiem troņa mantiniekiem, de Berī hercogu, valstī pastiprinās ultrakonservatīvā spārna ietekme. Pastiprinās preses kontrole, un ievieš konservatīvāku vēlēšanu likumu.

Pēc Luija XVIII nāves 1824. gada septembrī troni mantoja 67 gadus vecais Šarls X, kurš bija pārliecināts katolis un daudz konservatīvāks par savu vecāko brāli. 1825. gada 29. maijā viņu kronēja tradicionālā ceremonijā Reimsas katedrālē.

1825. gadā Šarls X ievieš nāvessodu par reliģijas zaimošanu, kā arī nolemj izmaksāt kompensācijas aristokrātiem par revolūcijas laikā konfiscētajiem īpašumiem. Līdzekļus kompensācijai iegūst samazinot procentu maksājumus valdības parādzīmēm, kuru lielākā daļa pieder buržuāzijai. Tas atkal saasina attiecības starp kārtām. Burbonu varas bāze – konservatīvie aristokrāti un katoļu baznīca bija par mazu, lai karalis panāktu savu mērķi un atjaunotu karaļa absolūto varu, kam pretojās parlamenta liberāļi un buržuāzija. Tā kā valdības ministrus iecēla karalis, tad opozīcija valdībai tika vienādota ar opozīciju karalim personīgi, kas tikai saasināja politisko situāciju.

1827. gada 29. aprīlī karalis atlaiž Parīzes Nacionālo gvardi. Parlamenta vēlēšanas notiek 1827. gada novembrī, un vairāk nekā 60 vietas iegūst liberālās opozīcijas kandidāti.[4] Jaunā valdība sākotnēji cenšas būt liberālāka, un atvieglo preses kontroli, taču 1829. gada 8. augustā karalis ieceļ konservatīvo Poliņjaku par valdības vadītāju. 1830. gada martā parlaments izsaka neuzticību karaļa ieceltajai valdībai. 1830. gada aprīlī karalis izlemj atlaist liberālo parlamentu. 1830. gada 23. jūnijā un 3. jūlijā notiek vēlēšanas, kurās liberāļi gūst uzvaru. Šarls X uzskata, ka valstī ir ārkārtas situācija, kas ļauj viņam valdīt ar dekrēta palīdzību. 1830. gada 25. un 26. jūlijā viņš paraksta vairākus reakcionārus likumus, kas ievieš preses cenzūru, atlaiž jaunievēlēto parlamentu un ierobežo parlamenta darbību. Parīzē sākas Jūlija revolūcija, kas nozīmē Burbonu restaurācijas beigas un Jūlija monarhijas izveidošanos.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]