Fundamentālisms

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Fundamentālisms (latīņu: fundāmentum — 'pamats') ir konservatīva reliģiska kustība, ko raksturo strikta pakļaušanās svēto rakstu burtiskai izpratnei. Sākotnēji kopš 19. gadsimta šis jēdziens tika izmantots, lai apzīmētu amerikāņu protestantus, kuri uzstāja uz Bībeles precīzumu un nemaldīgumu, tomēr 20. gadsimta beigās jēdziens ieguva plašāku nozīmi, lai raksturotu līdzīgu ideju rašanos citās reliģijās[1] un arī nereliģiskos uzskatos.

Šis termins ir izmantots, lai plašāk apzīmētu līdzīgas kustības jebkurā laika posmā, kas ir vērsušās pret politiskām, sociālām un reliģiskām pārmaiņām, iestājoties par tradicionālu reliģiju. Noteiktas grupas, piemēram, jezuīti un vahābisti, ir vēsturiski īstās ticības aizstāvju piemēri. Tomēr fundamentālisms pēc definīcijas ir moderns fenomens, tāpēc, ka tas vēršas pret mūsdienīgumu. Modernizācijas jaunākā izteiksme ir globālisms, kas ir unikāls vēsturisks process. Tas rada jaunus draudus tradicionālajai reliģijai, tomēr atver jaunas iespējas reakcionāru reliģisku kustību plaukšanai.

Pēc Pītera Heriota, fundamentālisma ideoloģijā ir vērojamas vairākas raksturīgas iezīmes, tomēr jāņem vērā, ka visām piecām minētajām iezīmēm nav jābūt novērojamām, lai reliģisku kustību varētu saukt par fundamentālistisku.

  • Visbūtiskākā fundamentālistu kustību iezīme ir to reaģējošā daba. Fundamentālisti tic, ka viņu reliģiju nāvīgi apdraud mūsdienu sekulārisms, un viņi pret to cīnās. Šīs kustības var izrādīt pretestību dažādos veidos, bet tās visas būtībā ir opozicionāras, jo tām ir nepieciešams ienaidnieks.
  • Fundamentālisti ir duālisti, kas nozīmē, ka viņu pasaules skatījums balstās uz divām galējībām: Dieva un Velna, laba un ļauna, patiesība un meli utt. Šāda domāšana palīdz pretestībai, jo tā pamato tādu sociālo dinamiku, kurā viņi sevi var uzskatīt par ekskluzīvu grupu.
  • Fundamentālisti tic, ka viņu svētajiem rakstiem ir augstākā vara lemt par to, kam ticēt un kā rīkoties. Tie atklāj Dieva gribu cilvēcei.
  • Fundamentālistu svēto rakstu interpretācija ir selektīva. Viņi izvēlas specifiskas idejas un tās uzsver, bieži vien izmainot to tradicionālo nozīmi. Šī selektīvā interpretācija dod pamatojumu pretestības darbībām.
  • Fundamentālisti pieturas pie mileniālistu vēstures skatījuma, kurš paredz, ka kaut kad nākotnē Dievs nostiprinās savu varu un izveidos ideālu valstību. Daži tic, ka viņi var paātrināt šī notikuma pienākšanu, Dieva vārdā burtiski vai garīgi cīnoties. Šī domāšana motivē un iedvesmo ticīgos, un piešķir viņu dzīvēm struktūru un nozīmi.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Henry Munson. «Fundamentalism». Skatīts: 31.12.2018.
  2. Peter Herriot. Religious Fundamentalism: Global, Local and Personal. New York : Routledge, 2009. 2-3. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]