Gaidis Vanags

Gaidis Mārtiņš Vanags Gaidis-Vanags-Nokauts (1) Personīgā informācija Dzimis 21.04.1938. Miris 05.02.2005. Dzīves vieta Rīga Tautība latvietis Dzīvesbiedre Dagnija Vanaga Bērni Vents Vanags, Gints Vanags, Nils Vanags

Gaidis Mārtiņš Vanags (21.04.1938 - 05.02.2005) bija latviešu bokseris, Latvijas PSR boksa čempions II pusvidējā svarā, Latvijas PSR boksa izlases komandas dalībnieks, Latvijas PSR jaunatnes boksa čempions, piedalījies 100 Profesionāļu cīņās, izcīnījis 84 uzvaras.

Dzīvesgājums

Gaidis Mārtiņš Vanags (Nemiera gars) rīdzinieks no Rundāles un Glūdas pagastiem, paliks Latvijas boksa atmiņā. Vienmēr viņam vajadzēja kustēties un darboties. Katrs bokseris gaida savu labāko cīņu. bet Gaidim tādas bija visas. Viņam boksēšanās nebija cīkstēšanās ar sevi, savu piesardzību, pagurumu. Gaidis vienmēr gribēja uzvarēt, neatkarīgi no tā, kāda kaluma bija pretinieks. Ar savu cīņas boksu viņš izteica pretestību toreizējai iekārtai, kas viņa ģimenei atņēma mājas, zemi un lika klaiņot lielpilsētas sprostos. Mums, kas dzimuši pirmskara Latvijas gados, rit pēdējais iesaukums, no kura retais atgriežas mājās. Bumbas krīt uz katra soļa. No iesaukuma krievu armijā mēs izbēgām, bet šoreiz izvairīties nav iespējams. Gaidis Mārtiņš Vanags par sava latviskuma saglabāšanu neatlaidīgi cīnījās kā dzīvē, tā ringā. Dzimis līderis ar savu neatlaidību un pašatdevi, Gaidis varēja gūt panākumus daudzos sporta veidos, bet viņš nonāca boksā kā atbilstošākajā godīgai cīņai. Tikai godīgā cīņā Gaidis saskatīja jēgu, ielu kautiņus viņš nepieņēma. Boksā sports ir vistuvāk dīvei.

Uz priekšu pret visu, kas aizkavē

Jau piecdesmito gadu sākumā brāļu Vanagu (Viestura, Daiņa, Māra, Gaida un Gunta) vecāki saprata, ka komunistu atņemtā zeme un lopi, nodoti valsts saimniekošanā kolhozos, nenodrošinās dēlu skološanu ne Rundālē, ne Glūdā. Zēnus iekārtoja pie radiem un draugiem Rīgā. Gaidis un Guntis dzīvoja vēlāk izcilā hokejista un trenera Ēvalda Grabovska ģimenē. Jauno Vanagu iedzīvošanās Rīgā saistījās ar boksu, sporta veidu, kas pilnveidoja viņu cīnītāju raksturu. viņu cīnītāju raksturu. Mācoties vidusskolā, Gaidis atrada ceļu pie iejūtīgā audzinātāja Edgara Girgensona, Daugavas centrālajā boksa kluba Vingrotāju ielā, kur no 1954. līdz 1960. gadam apguva un pilnveidoja boksa prasmi.

-Uz priekšu, salauzt visu, kas aizkavē! - bija Gaida boksa jēga. Viņš mācījās un pārņēma labāko no kluba pieredzējušajiem meistariem J.Lancera, A. Liepiņa, E. Mārtinsona, J. Zigura, A. Bondara. Viņš iemācījās pretiniekus apspēlēt un sagatavot savu labo sitienu. Aizvien vairāk un vairāk cīņu Gaidis uzvarēja ar “redzamu pārsvaru”.

Līdz 1956. gadam Gaidis cīnījās jauniešu klasē un vairākkārt izcīnīja Latvijas PSR jaunatnes čempiona titulu. Viņš bija arī Rīgas un A. Knīša piemiņas turnīra balvas ieguvējs pusvidējā svaru kategorijā.- Jāsargājas, mazāk jāsaņem sitieni - Gaidis saprata, kad piedalījās Vissavienības jaunatnes sacīkstēs. Īpaši uzmanīgs viņš bija kaimiņrepubliku Igaunijas un Lietuvas rigos. Lietuvā “Vanagas”, kā viņu godāja, uzvarēja daudzus nākamos starptautiskos meistarus.

Šie vīri savu garām nelaidīs

Sākot boksēties pieaugušo klasē, Gaidi sagaidīja virkne spēcīgu bokseru. Ja jau jaunatnes klasē Gaidis izcēlās ar savām cīņām pret A. Hofratu, V. Sķēli, A. Rusecki, tad pieaugušo konkurencē šis sacensības bija vēl aizraujošākas. Vērojot Gaida Vanaga un A. Hofrāta cīņas, radās slēdziens --- tie vīri savu garam nelaidīs. Jāuzmanās.

Piecdesmito gadu otrajā pusē pusvidējos un I vidējā svarā konkurence bija liela- A. Tumiņš, V. Trepša, L. vainskis, K. Kurkins, A.Hofrats, Z. Rudzītis, Ē. Ūsiņš, J. Rovičs, I. Straume, E. Raubiško, V. Šķēle, A. Poga, R. Eihe, L. Rudzītis utt. Tādējādi bija arī jāzaudē. Zaudējumi trīskāršoja Gaida uzcītību treniņos. Viņa treniņos lietie sviedri deva rezultātus, bez uzvarām Rīgas čempionātā, A. Knīša kausā un godalgotām vietām citos turnīros, viņš 1957. gada jūlijā kļuva par Latvijas PSR čempionu II pusvidējā svarā. Gaidi iekļāva Latvijas PSR boksa izlases komandā. Gaidis bija viens no neatlaidīgākajiem Rīgas bokseriem. Savu popularitāti viņš guva ar “nokauta” un “redzama pārsvara-uzvarām pret pirmo ārzemju sporta klubu, kas viesojās Rīgā- Polijas Poznaņas boksa kluba bokseriem. Cīņas notika Daugavas stadionā tūkstošiem skatītāju klātbūtnē, un Gaidis uzvarēja. Gaida un pārējo rīdzinieku uzvaras gaidīja vecāki, brāļi, tūkstošiem līdzjutēju.

--Bez cīņas neatgūsim savas tēvu mājas, bez cīņas nepierādīsim, ka dievnams Glūdā ir dievnams, nevis ķimikāliju noliktava. Pasaulē jāzina, ka Latvijā joprojām ir bokss,- Gaidis ticēja.

Veiksme sportistam sekoja arī Latvijas komandas atbildes cīņās Polijā. Pēc atgriešanās Rīgā Gaidi sveicināja sveši cilvēki, un pret visiem viņš bija laipns un smaidīgs. 1959. gadā Gaidis trenējās un gatavojās, kā nekad agrāk. Viņu vēlējās pārvilināt ar labākiem treniņu apstākļiem un stipendijām uz citiem klubiem, tomēr viņš palika uzticīgs savam pirmajam trenerim E. Girgensonam un sporta biedrībai Daugava. Žēl, ka vingrotāju ielas boksa klubu neizdevās saglabāt līdz šodienai...

Sagrautās ieceres izrādās lielākā veiksme

Gaidis Vanags neslēpa savu vēlēšanos piedalīties PSRS Tautu spartakiādē Maskavā, vēlējās tikties ar PSRS čempioniem un olimpiskajiem medaļniekiem. Priekuļos, kur notika Latvijas izlases koptreniņi, Gaidis nebija skubināms. Otrs galvenais kandidāts I pusvidējā svarā braucienam uz Maskavu bija Jānis Straume. Maskavā viņus gaidīja tādi meistari kā lietuvietis Ričards Tamulis, maskavietis Sokolovs, kazahs Karimovs. Cīņai ar šiem meistariem Gaida “taisno sitienu” sērijas bija jāpilnveido. Bet toreiz Priekuļos pēc izlases pārbaudes sacensībām treneri Rihards Bērtiņš un Zanis Dzenis pateica, ka uz Tautu spartakiādi brauks Jānis Straume. Gaidis nesavaldījās - nometa cimdus pa roku galam, pārlēca ringa virvēm un aizskrēja kā vējš. Treneri lēma loģiski - Maskavā panākumus gūs tas, kam sīkstāka aizsardzība. Gaidis ar saviem pārdrošajiem uzbrukumiem meistarus nepārsteigs, visticamāk, saņems vairāk pretsitienu.

Tikai vēlāk uz meža takas pie Gaujas Gaidi atrada komandas dvēsele Imants Enkūzis, un pēc pārrunām vēlu abi pārnāca vakariņot. Vēlāk Gaidis Vanags stāstīja:-Es tik ļoti vēlējos cīnīties Maskavā un pierādīt, ka spēju! Un nekā! Manas ieceres bija sagrautas... Bet nenokļūšana Maskavā izrādījās mana lielākā veiksme, nokārtoju eksāmenus Latvijas Valsts kultūras institūtā, ieguvu augstāko izglitibu, ko vēlāk papildināju ar tehnisko. Pārcietu sarežģītu operāciju, kas nesalauza manu veselību, bet brīdināja, ka laiks beigt aktīvo boksu. Mana atvadu cīņanotika 1960. gada 1. aprīlī, tā bija mana 100. cīņa un 84. uzvara, tajā skaitā arī astoņas starptautiskas, uzvarētas cīņas. Toreiz Priekuļos, aizskrējis mežā, sēdēju uz celma un stundām vēroju apkērtējo mūžīgo dzīvību, līdz atnāca Imants. nesa savus ieguvumus, odi spindza visapkārt, putni dziedāja, un koki elpoja kā dzīvi. Viss dzīvais ir saistīts. Sapratu, ka ar vienu boksu manā dzīvē ir par maz, ka pienācis laiks domāt par nākotmi. Apkārtējais mani nomierināja, lika ielūkoties sevī. Biju nācis no laukiem, dabas, un tas mani vienoja ar apkārtējo un parādīja īsto ceļu. Treneris Edgars Girgensons mani nemācīja tikai boksēties, man bija jāpabeidz, ko mans tēvs bija uzsācis dzimtajā Glūdā. Ārējā neveiksme treniņnometnē pārvērtās veiksmē dzīvē - kas vērtīgāks, to saprot tikai pēc gadiem. Kultūras namā Draudzība es sastapu meiteni Dagniju, kuru biju meklējis visu laiku. Brāļus Vanagus pazina daudzos Rīgas kultūras namos, bet Dagnija bija tā īpašā meitene, kuru es 1963. gadā izvēlējos uz mūžu. Cīņas Maskavā samainījās ar manu lielāko veiksmi dzīvē Dagniju un maniem trim dēliem Ventu, Gintu un Nilu. Dagnija joprojām ir pratusi uzturēt siltumu mūsu ģimenes ugunskurā...--