1936. gada jūnijā par gestapo vadītāju tika iecelts Heinrihs Himlers, bet 17. jūnijā gestapo ieguva visas valsts slepenpolicijas statusu.
1936. gada 10. februāra dekrēts (t.s. "likums par gestapo") noteica, ka gestapo lēmumus administratīvā tiesa izskatīt nedrīkst, nodeva gestapo pārziņā t.s. koncentrācijas nometnes.
1939. gada 27. septembrī gestapo iekļāva "Impērijas drošības galvenajā pārvaldē" (RSHA) kā tās IV nodaļu. No šī brīža gestapo vadīja Heinrihs Millers.
IV A (6 nodaļas) - nacionālsociālisma pretinieku, opozīcijas un sabotāžu apkarošana, kopējās drošības nodrošināšana.
IV B (5 nodaļas) - katoliskās un protestantiskās Baznīcas, sektu, ebreju, mistiķu biedrību (masoni u.c.), homoseksuālistu, jauniešu grupu uzraudzība.
IV C - kartotēka, arhīvs, izsekošana un preventīvie aresti.
IV D - drošība okupētajās teritorijās, nacionālo pretošanās kustību apkarošana, emigrantu un ar varu darba dienestā mobilizēto uzraudzīšana reiha teritorijā.
IV E (6 nodaļas) - pretizlūkošana, sabotāžas apkarošana, ekonomiskā spiegošana.
IV F (pēc iekļaušanas RSHA) - robežpolicijas un pasu kontrole.
Arestētie gestapo aģenti 1944. gada oktobrī Beļģijā
1945. gada Kontrolkomisijas dekrēts Nr.2 izsludināja gestapo ārpus likuma. Starptautiskais kara tribunāls Nirnbergā atzina gestapo par noziedzīgu organizāciju - lielākā daļa tās vadītāju tika notiesāti uz nāvi vai ilgstošu ieslodzījumu.
.svg){kind=small}
