Gotiskā literatūra

Gotiskā literatūra ir literatūras virziens, kas radās apmēram XVIII gs. vidū un īpašu uzplaukumu piedzīvoja XVIII un XIX gs. mijā. Šis virziens būtībā uzplauka līdz ar romantisma literatūru (tāpat kā romantismā, liela nozīme tajā ir individuālajam pārdzīvojumam un groteskai); tematiski gotiskās literatūras centrā ir šausmas (gan garīgas, gan fiziskas), noslēpumi, pārdabiskais, apsēsti nami (īpaši pilis), tumsa, nāve, iznīcība, līdzinieki, ārprāts (īpaši sieviešu tēlos), lāsti, dažādi rituāli u.tml. Par pirmo gotiskās literatūras darbu uzskata vai nu Tobiasa Smoleta "Grāfa Ferdinanda Fetoma piedzīvojumi" (The Adventures of Ferdinand Count Fathom, 1753), vai Horasa Volpola romānu "Otranto pils" (The Castle of Otranto, 1764). Gotiskās literatūras nosaukumu saista ar tolaik aktuālajiem priekšstatiem par viduslaikiem kā par mežonīgu, asiņainu un barbarisku periodu cilvēces vēsturē.

Īpaša nozīme gotiskajai literatūrai bija šausmu literatūras (it sevišķi spoku stāstu) attīstībā.

Gotiskās literatūras aizsākumi un attīstība

Jau viens no pirmajiem gotiskās literatūras darbiem — Horasa Volpola "Otranto pils" — ieguva ārkārtīgu popularitāti (tas ticis pārizdots vismaz 115 reizes). Romānā ir daudz kaislību, asinsizliešanas, pārdabisku parādību; tā darbība risinās gotiskā pilī (iespējams, arī tāpēc "gotiskā literatūra" nosaukta šādi). Neilgi pēc romāna publicēšanas paradījās vesela gūzma līdzīga rakstura darbu, no kuriem īpaši jāmin Klāras Rīvas "Vecais angļu barons" (The Old English Baron, 1778), Viljama Bekforda "Vateks" (Vathek, 1786), Annas Redklifas "Udolfo noslēpumi" (The Mysteries of Udolpho, 1794), Annas Jierslijas "Karaliskie gūstekņi" (The Royal Captives, 1795) un Mērijas Šellijas "Frankenšteins" (Frankenstein, 1818). Plaši izplatīta gotiskās literatūras forma bija īsais stāsts; šī perioda īsajiem stāstiem raksturīgs liels melodramatisms, kas parādās jau nosaukumos (piemēram skat. anonīmo autoru darbus "Šausmu mūks", "Melnais zirneklis", "Dzelzs līķauts", "Astrologa pareģojums" un "Nāves deja", Persija Bišija Šellija "Slepkavas", Bairona "Apbedīšanu", Džūlijas Annas Kērtisas "Nezināmais! jeb Asinssarkanās spalvas bruņinieks"). Anna Redklifa bija tā, kura literatūrā ieviesa gotiskā antivaroņa tēlu.

Gotiskā literatūra attīstījās arī citur Eiropā — kā roman noir ("melnais romāns") Francijā un Schauerroman ("drebuļu romāns") Vācijā.

XVIII gs. sākumā gotiskā literatūra attīstījās divos pretējos virzienos: publika prasīja arvien sensacionālākus, drūmākus un baismākus sižetus, un rakstnieki īpaši pievērsās nāves tēmai; reizē parādījās arī darbi, kuros tika parodēti gotiskās literatūras pārspīlējumi (piemēram, Tomasa Lava Pīkoka "Murgu abatija", 1818). Viena no slavenākajām gotiskā romāna parodijām ir Džeinas Ostinas darbs "Nortangeras abatija".

Paralēli gotiskā literatūra attīstījās arī Amerikā, kur uzplauka tieši XIX gs. sākumā ar Čārlza Brokdena Brauna un vēlāk arī Edgara Alana Po daiļradi.

Vēlākā attīstība

Vislielāko ietekmi uz vēlāko literatūru gotiskā literatūra atstāja pastarpināti — nevis ar tiem darbiem, kurus uzskata par "klasiskās" gotikas sastāvdaļu, bet gan ar XIX gs. darbiem, kuros skaidri redzama gotiskās literatūras ietekme. Gotisko literatūru rakstīja romantisma dzejnieki, piemēram, Kolridžs un Kītss. XIX gs. tika uzrakstīti arī daži no nozīmīgākajiem šausmu literatūras darbiem — Mērijas Šellijas "Frankenšteins" (1818) un Džona Viljama Polidori "Vampīrs" (1819), kuru tematika ir aktuāla līdz pat mūsdienām. Par vēlīnu tradicionālās gotiskās literatūras darbu uzskata Čārlza Roberta Metjūrina romānu "Melmots klejotājs" (1820), kurā parādās gan antikatolicisma tematika, gan baironiskais varonis.

Viktorijas laikmetā gotiskās literatūras elementi atrodami Emīlijas Brontē darbā "Kalnu aukas" (spokainas parādības, baironiskais antivaronis) un Šarlotes Brontē romānā "Džeina Eira" (vājprātīgā sieviete bēniņos), Elizabetes Gaskelas stāstos "Grifitu liktenis" un "Pelēkā sieviete" (senču grēku uzliktais lāsts). No gotiskā romāna ietekmējās arī Čārlzs Dikenss, it īpaši savā pēdējā (nepabeigtajā) romānā "Edvīna Drūda noslēpums".

XIX gs. beigās tika radīti vairāki darbi, kuros redzama spēcīga gotiskās literatūras ietekmē — Roberta Luisa Stīvensona "Doktors Džekils un misters Haids" (1886), Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetne" (1891), Henrija Džeimsa "Skrūves pagrieziens" (1898), Brema Stokera "Drakula" (1897). Pēc Brema Stokera darba izdošanas par klasisku gotiskās literatūras darbības vietu kļuva arī Austrumeiropa, īpaši Transilvānija.