Klasicisma literatūra

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Klasicisma literatūra (franču classicisme no latīņu classicus 'parauga, pirmšķirīgs') bija laikmets Eiropas literatūrā, kas aizsākās 17.gs. Francijā. Francijas literatūrā klasicims valdīja līdz pat 19.gs. sākumam, kamēr pārējā Eiropā 18.gs. daudz lielāku nozīmi ieguva Apgaismības literatūra.

Klasicisms literatūrā, par kanonu izvirzot antīko literatūru un īpaši iespaidojoties no Aristoteļa un Horācija uzskatiem par dramaturģiju un dzeju, uzsvēra formas stingrību, sekošanu paraugam, racionalitāti, objektivitāti, augstu darbu morālo saturu un vērtību, arī literatūras audzinošo funkciju. Blakus antīkajai kultūrai vēl viens klasicisma avots ir Renē Dekarta racionālisma filozofija, kas uzlūkoja pasauli kā racionālu, loģisku, hierarhisku.

Klasicisma literatūrai raksturīgs konflikts starp jūtām un pienākuma izjūtu, individuālu tēlu vietā - tipi. Klasicisma literatūrai raksturīga tā saukto augsto un zemo žanru hierarhija; augstie žanri bija traģēdija un oda, zemie - komēdija, satīra, fabula.

Klasicisma aizsācējs franču literatūrā bija Fransuā Malerbs, ievērojamākie klasicisma pārstāvji - traģēdiju autori Pjērs Korneijs, Žans Rasins, komēdiju autors Žans Batists Moljērs, fabulists Žans de Lafontēns, dzejnieks un izcilākais klasicisma teorētiķis Nikolā Bualo. Par klasicisma autoriem zināmā mērā uzskatāmi arī izcilie vācu autori Johans Volfgangs fon Gēte un Frīdrihs Šillers.