Modernisms

Modernisms ir jēdziens, kas tiek lietots, lai apzīmētu dažādus jaunus virzienus, tendences un strāvojumus pasaules mākslā, arhitektūrā, mūzikā, literatūrā 19. gadsimta nogalē un 20. gadsimta pirmajā pusē, ko vieno tradīcijas (reālisma, naturālisma, romantisma) izaicināšana vai noliegšana, dažādi stila un formas eksperimenti, jaunu stilu attīstīšana, subjektīvisms, individuālisms un nereti arī elitārisms. Par modernismu var runāt kā par virzienu, tendenču un strāvojumu sistēmu vai kopumu, nevis kā par vienu precīzi norobežojamu un definējamu virzienu (kas lielākā vai mazākā mērā iespējams, aplūkojot tādas iepriekšējā laikmeta parādības, piemēram, romantismu, naturālismu un citas); modernisma māksla ir ļoti daudzveidīga.

Izveidošanās un ietekmes avoti

Modernisma aizsākumi meklējami 19. gadsimta Francijā. Par vienu no nozīmīgākajiem modernisma priekštečiem tiek uzskatīts franču dzejnieks Šarls Bodlērs (1821—1867), kas šokēja sava laika lasītājus, savos darbos aplūkojot ar cilvēka seksualitāti saistītas tēmas, koncentrējoties arī uz nāvi, iznīcību, ļauno, noslēpumaino, cilvēkam neizzināmo, pārdabisko u.tml. Bodlērs ir viens no simbolisma literatūras priekštečiem; simbolisms bija otrs modernisma virziens, kas izveidojās 19. gadsimta Francijā. Tas izpaudās literatūrā un glezniecībā (paralēli gan simbolisma glezniecība vai tai tipoloģiski līdzīga māksla attīstījās arī ārpus Francijas — kā piemēru var minēt Prerafaelītu brālību Lielbritānijā). Kā pirmais modernisma virziens (daži gan to uzskata tikai par modernisma priekšteci) izveidojās impresionisms — glezniecība, kas sacēlās pret Francijas akadēmiskās mākslas un reālisma mākslas tradīcijām, attīstot pavisam citu glezniecības tehniku un uzsverot subjektīva skatījuma nozīmīgumu mākslā.

Modernisms vispār lielā mērā radās kā sacelšanās pret "klasisko" kultūru, pret 19. gadsimta otrajā pusē dominējošo pozitīvismu un racionālismu, pret pilsonisko dzīvesveidu un tā stingrajām sabiedriskajām normām. Modernismu lielā mērā ietekmēja tādi nekonvencionāli filozofi kā Frīdrihs Nīče (1844—1900), Anrī Bergsons (1859—1941), un — tiesa, vairāk 20. gadsimta 20. gados un vēlāk — Sērens Kirkegors (1813—1855). Līdz ar 20. gadsimta sākumu lielu uzmanību sev pievērsa arī Zigmunda Freida (1856—1939) izveidotā psihoanalīze un Karla Gustava Junga (1875—1961) analītiskā psiholoģija, un uzmanības centrā nonāca cilvēka zemapziņa un bezapziņa.

Modernistus satrauca tehnoloģiju attīstības ietekme uz indivīdu un sabiedrību, industrializācija, bet vēlāk satriecošu iespaidu atstāja nepieredzēti postošais Pirmais pasaules karš.

Virzieni un pārstāvji

Modernismam raksturīgs dažādu atšķirīgu mākslas un literatūras virzienu uzplaukums, lai gan jāatzīmē, ka daudzi izcili modernisma pārstāvji nepieder nevienam no tiem. Spilgtākie modernisma virzieni mākslā un literatūrā (kā piemēri minēti arī daži plaši pazīstami šo virzienu pārstāvji) ir:

abstrakcionisms (Vasilijs Kandinskis);
akmeisms (Anna Ahmatova, Osips Mandelštams);
dadaisms (Tristans Carā, Marsels Dišāns);
ekspresionisms (Ernsts Tollers, Emīls Nolde);
fovisms (Anrī Matiss);
futūrisms (Filipo Tomāzo Marineti, Veļimirs Hļebņikovs);
imažisms (Tomass Stērnss Eliots, Ezra Paunds);
imažinisms (Sergejs Jeseņins)
impresionisms (Klods Monē, Eduārs Manē);
kubisms (Pablo Pikaso);
konstruktīvisms (Vladimirs Tatļins, Naums Gabo);
simbolisms (Stefans Malarmē, Gustavs Klimts);
sirreālisms (Luijs Aragons, Salvadors Dalī).

Ārpus noteiktu virzienu robežām darbojās, piemēram, izcilie rakstnieki Džeimss Džoiss, Virdžīnija Vulfa, Tomass Manns, Francs Kafka, Hermanis Hese, Viljams Folkners, Deivids Herberts Lorenss, Mihails Bulgakovs un citi. Par virzieniem grūti runāt arī modernisma mūzikā (tiesa, mūzikā visnotaļ skaidri saskatāms impresionisma virziens, pazīstamākais tā pārstāvis, iespējams, ir Klods Debisī). Kā izcili modernisma mūziķi minami Igors Stravinskis, Bēla Bartoks, Arnolds Šēnbergs un citi.

Skatīt arī