Gunārs Andrušaitis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Gunārs Andrušaitis
Personīgā informācija
Dzimis 1930. gada 16. februārī
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Miris 2013. gada 16. maijā (83 gadi)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne Ihtioloģija, Hidrobioloģija
Alma mater Latvijas Universitāte
Sasniegumi, atklājumi Dr.biol. emeritus, Latvijas Zinātņu Akadēmijas korespondētājloceklis, Bioloģijas institūta direktors (1971 - 1998)

Gunārs Andrušaitis (dzimis 1930. gada 16. februārī Rīgā; miris 2013. gada 16. maijā Rīgā), bija latviešu biologs (ihtiologs un hidrobiologs) LPSR Zinātņu Akadēmijas Bioloģijas institūta direktors (1971—1998), iekšzemes ūdeņu un Baltijas jūras hidrobioloģijas laboratoriju izveidotājs un Baltijas jūras vides pētījumu organizētājs, Latvijas vides un dabas aizsardzības politikas zinātnisko pamatu izstrādātājs. Dr. emeritus.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1930. gada 16. februārī Rīgā Pētera Andrušaiša un Valentīnas Andrušaites (dzim. Budevic) ģimenē. Mācījies Rīgas pilsētas 45. pamatskolā (1937—1941), Rīgas pilsētas 17. tautskolā (1941—1944), Ventspils 5. vidusskolā (1945—1946) un Rīgas 5. vidusskolā (1946—1950).
No 1950. līdz 1955. gadam studējis Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē

Pēc studiju beigšanas G. Andrušaiša pirmā darba vieta bija Rīgas Zooloģiskais dārzs (1954—1957). 1955. gadā viņš uzsāka mācības neklātienē aspirantūrā ZA Bioloģijas institūtā un 1963. gadā aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju par tēmu “Peledes aklimatizācija Latvijas PSR ūdensbaseinos”.

1957. gadā G. Andrušaitis kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks uzsāka darbu LPSR ZA Bioloģijas institūta Hidrobioloģijas sektorā, kurš tajā laikā nodarbojas ar dažādu zivju sugu introdukciju Latvijas upēs un ezeros. No 1959.līdz 1963.gadam viņš vadīja Limnoloģijas laboratoriju, kurā tika veikti Latvijas ezeru pētījumi, bet no 1963.līdz 1964. — Hidrobioloģijas laboratoriju, kurā pētīja mazo upju un ūdensbaseinu pašattīrīšanos no piesārņojuma. G. Andrušaitis bija šo laboratoriju izveidošanas iniciators. 1965. gadā G. Andrušaitis tika ievēlēts par Bioloģijas institūta direktora vietnieku zinātniskajā darbā, bet 1970. gadā sāka pildīt direktora pienākumus un no 1971. līdz 1998. gadam bija Bioloģijas institūta direktors.

20. gadsimta 60. gados Latvijā parādījās lauksaimniecības ķimizācijas un industrializācijas sekas. Piesārņojums uzskatāmi lika sevi manīt ūdeņu ekosistēmās. G. Andrušaitis virzīja laboratoriju darbu uz kompleksu ūdens ekosistēmu izpēti. 1969. gadā viņš organizēja Jūras hidrobioloģijas laboratoriju Baltijas jūras un Rīgas līča ekosistēmu pētījumiem.

Gunārs Andrušaitis bija PSRS Zinātņu Akadēmijas problēmas “Ihtioloģija, hidroloģija un ūdens resursi” zinātniskās padomes, PSRS ZA Vispērējās bioloģijas nodaļas zinātniskās padomes un PSRS Ihtioloģijas komisijas loceklis.

G. Andrušaitis, atbilstoši sava laika iespējām, organizēja institūta sadarbību ar zinātniskajām iestādēm un organizācijām ārvalstīs. 1972 .gadā viņš vadīja Padomju Savienības delegāciju Savstarpējās Ekonomiskās Palīdzības Padomes (SEPP) valstu ūdens resursu pārvaldes institūciju vadītāju sanāksmē[1]. Bioloģijas institūts iesaistījās SEPP valstu zinātniskās sadarbības programmā “Vides globālā monitoringa sistēma”[2]. G. Andrušaitis bija arī UNESCO programmas “Cilvēks un biosfēra” (M&B) Latvijas padomes priekšsēdētājs. Eiropas Ekoloģijas Federācijas (EEF) valdes loceklis , Pasaules Dabas Fonda (WWF) un Pasaules Veselības Organizācijas (WHO) eksperts, Baltijas biologu komitejas prezidents, Biedrības “Latvija-Zviedrija” priekšsēdētājs, Baltijas un Ziemeļvalstu Zinātņu akadēmiju Prezidentu padomes Baltijas jūras pētījumu koordinators un Baltijas Jūras Biologu asociācijas (BMB) prezidents. Bioloģijas institūts, sākumā PSRS ietvaros, iesaistījās Baltijas jūras ekoloģiskajos pētījumos un Helsinku Komisijas (HELCOM) un Helsinku konvencijas procesos.

Zinātņu Akadēmijas Bioloģijas institūtam 1977. gadā tika uzdots organizēt Latvijas PSR Sarkanās grāmatas izveidošanu. Šo projektu vadīja institūta direktors G. Andrušaitis. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš ieguva Eiropas Savienības LIFE programmas projektu jauna, daudz pilnīgāka “Latvijas Sarkanās grāmatas” izdevuma sagatavošanai un izdošanai. Sadarbībā ar Upsālas universitātes pētniekiem viņš veicināja arī Baltijas jūras reģiona Sarkanās grāmatas sagatavošanu un izdošanu[3].

G. Andrušaitis bija Starptautiskās Limnoloģijas asociācijas biedrs[1] un ilggadīgs Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības valdes un prezidija loceklis.

1990.gadā G. Andrušaitis ievēlēts par Latvijas Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekli.

Dr. biol. Gunārs Andrušaitis miris 2013. gada 16. maijā Rīgā.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Medaļa “Par priekšzīmīgu darbu atzīmējot V.I. Ļeņina 100-gadi” (1970)
  • LPSR Augstākās Padomes Prezidija godaraksti (1977, 1980)
  • Latvijas nopelniem bagātā dabas aizsardzības darbinieka goda nosaukums (1982)
  • Latvijas ZA un “ITERA Latvija” balva par mūža devumu vides un dabas aizsardzībā (2001)
  • Dr.emeritus goda nosaukums (2003)[4]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenie zinātniskā darba virzieni, kuros strādājis G. Andrušaitis ir ihtioloģija, ekoloģija un dabas aizsardzība. Viņš ir 195 zinātnisko publikāciju autors. 60 no tām publicātas ārzemju izdevumos.

G. Andrušaiša bibliogrāfija publicēta Enciklopēdijas Latvijas Daba 6. sējumā, 414.lpp. Rīga, 1998.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Enciklopēdija Latvijas Daba, 6.sēj. Preses nams, Rīga, 1998.
  • Latvijas Zinātņu Akadēmijas fonds Nr. 1. Apraksta nr. 15. Lieta nr. 4397

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latvijas Nacionālais arhīvs. Latvijas valsts arhīvs. Fonds: LR Izglītības un zinātnes min. LU Bioloģijas institūts. 2367-1, Lieta nr.266
  2. Latvijas Nacionālais arhīvs. Latvijas valsts arhīvs. Fonds: LR Izglītības un zinātnes ministrija. LU Bioloģijas institūts. Lieta nr. 2367-7
  3. Red Data Book of the Baltic Region, Upsala, 1993
  4. https://www.lza.lv