Latvijas Universitātes Bioloģijas institūts

LU Bioloģijas institūts
	Bioloģijas institūta vēsturiskā ēka Salaspilī
Valsts	Latvija
Dibināts	1951
Atrašanās vieta	Rīga, Latvija; Ojāra Vācieša iela 4
Tips	Latvijas Universitātes struktūrvienība
Direktors	Līga Jankevica
Mājaslapa	lubi.lu.lv

Latvijas Universitātes Bioloģijas institūts (LU BI) ir Latvijas Universitātes akadēmiskā pamatstruktūrvienība, kurā veic zinātniskus pētījumus dažādās bioloģijas jomās. 2020. gada beigās tas atstāja savu vēsturisko ēku Salaspilī un ir pārcēlies dažādās adresēs Rīgā. Administrācija atrodas Pārdaugavā, Ojāra Vācieša ielā 4.

Vēsture

Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūts dibināts 1951. gadā ar LPSR Ministru padomes 27. janvāra lēmumu nr. 84 "Par daļēju Lalvijs PSR Zinātņu Akadēmijas organizācijas struktūras maiņu".^[1] Lēmums pieņemts atsaucoties uz PSRS Zinātņu akadēmijas Prezidija un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Prezidija lēmumā izteiktu lūgumu (23.12.1950^[2])un, lai uzlabotu Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas darbu. Tika apvienotas Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūta, Augsnes zinību un zemkopības institūta un Mežsaimniecības problēmu institūta struktūrvienības. Tiek izveidoti trīs sektori (Vispārīgās bioloģijas, Botānikas un dārzkopības, Zooloģijas un hidrobioloģijas) un Augu fizioloģijas un Ornitoloģijas laboratorijas. Institūtā darbu uzsāka 28 darbinieki, to skaitā 17 zinātnieki. Dažas struktūrvienības, štata vietu trūkuma dēļ, darbu uzsāka vēlāk (piemēram, Ornitoloģijas laboratorija).Institūts darbojās kā juridiska persona saskaņā ar ZA Prezidija apstiprinātiem Statūtiem. No 1952. līdz 1965. gadam institūta direktors bija LPSR ZA akadēmiķis, Dr. biol. Alfrēds Ozols.

20. gadsimta sešdesmitajos gados, sekojot PSKP CK 1958. gada Plēnuma lēmumam, PSRS sākās lauksaimniecības intensifikācija, ķimizācija un jaunu zemju apgūšana. 1964. gadā ZA Prezidijs apstiprināja jaunu institūta struktūru: Augsnes bioķīmijas un mikroelementu, Dzīvnieku bioķīmijas un fizioloģijas, Radiobioloģijas, Augu fizioloģijas, Dzīvnieku citoloģijas, Hidrobioloģijas un Parazitoloģijas laboratorijas un Dabas resursu atjaunošanas un kompleksās pētīšanas sektors. 1967. gadā institūtā strādāja 227 darbinieki, to skaitā 93 zinātnieki. No 1965. līdz 1970. gadam institūta direktors bija LPSR ZA akadēmiķis, Dr. biol. Andrejs Valdmanis. Galvenā vietā izvirzījās mikroelementu lomas pētīšana augu produktivitātes palielināšanā un vitamīnu ietekme uz dzīvnieku produktivitāti. Institūtā šo periodu vēlāk dēvēs par “vitamīnu ēru”.

Zinātniski pētnieciskais kuģis "Dzintarjūra"

1970. gadā institūta vadību pārņēma jauns un enerģisks direktors Dr. biol. Gunārs Andrušaitis^[3] (direktors 1970-1998). Institūtam tika izveidota jauna struktūra.^[4] To veidoja Botānikas, augu fizioloģijas un bioķīmijas nodaļa, Zooloģijas, dzīvnieku fizioloģijas un bioķīmijas nodaļa, Hidrobioloģijas nodaļa un Ornitoloģijas un Botānikas grupas. 1972. gadā Hidrobioloģijas nodaļā izveidota Jūras bioloģijas grupa, Ornitoloģijas laboratorija un Botānikas laboratorija. Pamazām attīstījās institūta tehniskais nodrošinājums. 1972. gadā vairums laboratoriju pārcēlās uz jauno institūta ēku Salaspilī. 1974. gadā pabeidza tā laboratoriju korpusu. 1973. gadā tika nopirkts jūras kuģis, 1974. gadā skaitļotājs WANG 2200 un izveidota darba grupa tā apkalpošanai. Šajā laikā strauji attīstījās Baltijas jūras pētījumi, jo parādījās iepriekšējo gadu saimnieciskās darbības piesārņojuma sekas. 1974. gadā Baltijas jūras valstis (to skaitā PSRS) parakstīja konvenciju "Par Baltijas reģiona jūras vides aizsardzību^[5]" (Helsinku konvencija). Bioloģijas institūts iesaisījās starptautiskās jūras pētījumu programmās, kur pārstāvēja PSRS. Šajā laikā sāk novērot lauksaimniecības un industrijas piesārņojuma sekas gan ūdens, gan sauszemes ekosistēmās. Iekšzemes ūdeņus pētīja Hidrobioloģijas laboratorija. 1975. gadā, reorganizējot dažas laboratorijas un piesaistot atsevišķus pētniekus, tika izveidota Ekoloģijas grupa, kuras uzdevums bija kompleksi pētīt vides piesārņojuma ietekmi uz sauszemes ekosistēmām. Institūtā strādāja 120 zinātniskie un 146 zinātniski-tehniskie darbinieki.

20. gadsimta astoņdesmitajos gados institūta atskaitēs parādījās daudz paškritikas: tika kritizēta zema efektivitāte, laboratoriju nespēja sadarboties, apgūt modernas pētniecības metodes, iepriekšējo gadu darba replicēšana. ZA tika aicināta uzlabot algu lielumu un dzīvokļu celtniecības tempu, jo strauji novecoja zinātniskie darbinieki un jaunus cilvēkus bija grūti piesaistīt. Vairākās atskaitēs minēts visiem zināmais ekspedīciju transporta jautājums, kad vecās un nolietotās automašīnas bija visu laiku jāremontē. 1985. gadā institūtā strādāja 108 zinātnieki un 187 zinātniski-tehniskie darbinieki.

1993. gadā Bioloģijas institūts tika nodots Izglītības ministrijas pārziņā (Ministru Padomes lēmums nr. 398, 20.07.1993.). 1997. gada 1. decembrī pēc Ministru Kabineta rīkojuma Nr. 513 “Par Latvijas ZA Bioloģijas institūta reorganizāciju” tas kļuva par Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtu, 2004. gadā pārdēvēts par Valsts SIA LU Bioloģijas institūts (MK rīkojums Nr.824), no 2015. gada 31. decembra reorganizēts par LU pamatstruktūrvienību (LU Senāta lēmums Nr. 231). No 1998. gada līdz 2016. gadam institūta direktors bija Dr. biol. Viesturs Melecis, no 2016. gada līdz mūsdienām — Dr. biol. Līga Jankevica.

2020. gada decembrī pēdējās institūta struktūrvienības atstāja Zinātņu Akadēmijas Bioloģijas institūta vēsturisko ēku Miera ielā 5, Salaspilī. Institūts ir pārcēlies dažādās adresēs Rīgā. Administrācija atrodas Pārdaugavā, Ojāra Vācieša ielā 4.

Galvenie pētījumu virzieni

Latvijas dabas resursu izpēte, to racionāla izmantošana, vides un ekoloģijas problēmas, dabas aizsardzība
- Bioindikācijas laboratorija
- Botānikas laboratorija
- Eksperimentālās entomoloģijas un mikrobioloģijas laboratorija
- Ģeobotānikas laboratorija
- Hidrobioloģijas laboratorija
- Jūras ekoloģijas laboratorija
- Ornitoloģijas laboratorija
Augu un dzīvnieku dzīvības norišu un bioloģiskās produktivitātes izpēte
- Vides ģenētikas laboratorija
- Augu minerālās barošanās laboratorija
- Dzīvnieku bioķīmijas un fizioloģijas laboratorija
- Magnetobioloģijas laboratorija
- Genomikas un bioinformātikas laboratorija

Citas struktūrvienības

Institūtā līdz 2020. beigām atradās arī Latvijas Gredzenošanas centrs, Latvijas floras herbārijs (tagad Rīgā, Kronvalda bulvārī 4), Augu kaitēkļu populāciju bioloģisko aģentu kolekcija un liela Entomoloģiskā kolekcija. Institūtam bija vairākas pētniecības bāzes: Engures Ornitoloģisko pētījumu centrs, Papes ornitoloģiskā stacija, Kalnāju Ornitoloģiskā stacija un Nacionālā ilgtermiņa ekoloģisko pētījumu tīkla Mazsalacas stacija, kuras izmantoja institūta zinātnieki un studenti.

Atsauces

↑ Latvijas Vēstures arhīvs, Fonds 270-2, lieta nr.1322
↑ Latvijas Vēstures arhīvs, Fonds 270-2,lieta nr. 1354
↑ Latvijas Nacionālais arhīvs. Latvijas valsts arhīvs. Fonds: LR Izglītības un zinātnes ministrija. LU Bioloģijas institūts. Atskaites par zinātniski pētnieciskā darba rezultātiem 1951 — 1992. 2367-1
↑ ZA Prezidija 1970. gada 29. janvāra lēmums,protokols Nr.2/784
↑ http://www.helcom.fi/about-us/convention/1974-helsinki-convention/

Ārējās saites

Informācija LU mājaslapā

[1] Latvijas Vēstures arhīvs, Fonds 270-2, lieta nr.1322

[2] Latvijas Vēstures arhīvs, Fonds 270-2,lieta nr. 1354

[3] Latvijas Nacionālais arhīvs. Latvijas valsts arhīvs. Fonds: LR Izglītības un zinātnes ministrija. LU Bioloģijas institūts. Atskaites par zinātniski pētnieciskā darba rezultātiem 1951 — 1992. 2367-1

[4] ZA Prezidija 1970. gada 29. janvāra lēmums,protokols Nr.2/784

[5] ttp://www.helcom.fi/about-us/convention/1974-helsinki-convention/

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]