Gustava akadēmija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Gustava-Kārļa akadēmija)
Tērbatas Gustava akadēmijas ēkas fasāde
Pērnavas Academia Gustavo-Carolina ēkas zīmējums no Zviedrijas valsts arhīva (1699)

Gustava akadēmija (latīņu: Academia Gustaviana Adolphina), vēlāk Gustava-Kārļa akadēmija (latīņu: Academia Gustavo-Carolina), bija pēc karaļa Gustava II Ādolfa rīkojuma dibināta akadēmija Tērbatā (1632—1656), kas kalpoja kā tolaik Zviedrijai piederošo Baltijas provinču augstskola. 1690. gadā akadēmiju pārdēvēja par Gustava-Kārļa akadēmiju, kas ar pārtraukumiem darbojās Tērbatā (1690—1695) un Pērnavā (1695—1710).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tērbatas Gustava akadēmiju dibināja 1632. gadā uz Tērbatas akadēmiskās ģimnāzijas bāzes, piešķirot tai Upsālas Universitātes privilēģijas. Par teoloģijas profesoru kļuva kurzemnieks Georgs Mancelis, kas 1636.—1637. gadā bija arī akadēmijas rektors. Gustava akadēmijā no 1650. līdz 1656. gadam teoloģiju studēja Jānis Reiters. Sakarā ar Otrā Ziemeļu kara darbību akadēmija 1656. gadā tika slēgta. Ir norādes, ka tā līdz 1665. gadam darbojusies Zviedru Igaunijas galvaspilsētā Rēvelē (Tallinā). Līdz 1656. gadam Gustava akadēmijā no 1016 imatrikulētajiem studentiem 445 bija no Zviedrijas, 198 no Zviedru Vidzemes (62 mazpilsētu pilsoņi, 55 muižnieki, 53 Tērbatas pilsoņi, 28 Rīgas pilsoņi), 108 no Somijas, 89 no Zviedru Igaunijas (Rēveles).

1672. un 1687. gadā tika ierosināts akadēmiju atjaunot Rīgā,[1] tomēr 1690. gadā pēc Zviedrijas karaļa Kārļa XI rīkojuma to kā Academia Gustavo-Carolina atjaunoja Tērbatā. Jau 1695. gadā to pārcēla uz Pērnavu, kur tā darbojās arī Lielā Ziemeļu kara laikā. Akadēmija tika slēgta tikai pēc tam, kad krievu karaspēks 1710. gada 12. augustā ieņēma Pērnavu.

Atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Universitāte 1802. gadā tika atjaunota pēc Krievijas imperatora Aleksandra I rīkojuma kā Ķeizariskā Universitāte Tērbatā (Kaiserliche Universität zu Dorpat).

Akadēmijas rektori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tērbatā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Juhans Šite (Skytte), 1632–1633
  • Andreas Virginius, 1633
  • Heinrich Hein, 1633–1634
  • Johann Below, 1634
  • Michael Savonius, prorektors, 1634–1635
  • Georg Mancelius, prorektors, 1635–1636
  • Georg Mancelius, 1636
  • Lorenz Luden, 1636–1637
  • Peter Schomer, 1637–1638
  • Salomon Matthiae, 1638
  • Andreas Virginius, 1638–1639
  • Heinrich Hein, 1639–1640
  • Johann Below, 1641–1641
  • Andreas Virginius, 1641–1642
  • Lorenz Luden, 1642–1643
  • Johannes Stiernstråle (Ericsson), 1643–1644
  • Salomon Matthiae, 1644–1645
  • Andreas Virginius, 1645–1646
  • Heinrich Hein, 1648–1649
  • Salomon Matthiae, 1649–1650
  • Sebastian Wirdig, 1650–1651
  • Johannes Stiernstråle, 1651–1652
  • Lorenz Luden, 1652–1653
  • Joachim Schelen, 1653–1654
  • Johannes Stiernstråle, 1654–1655
  • Heinrich Hein, 1655–1656

Rēvelē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Andreas Virginius, prorektors, 1657
  • Georg Preuss, prorektors, 1658
  • Gabriel Elffring, prorektors, 1659–1660
  • Georg Preuss, prorektors, 1661–1662
  • Gabriel Elffring, prorektors, 1663–1665

Tērbatā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Olaus Moberg, 1690
  • Carl Lund, 1690–1691
  • Lars Liljenstolpe (Micrander, 1691)
  • Gustav Carlholm, 1691–1692
  • Crispin Jernfeld, 1692
  • Olaus Hermelin (Skragge), 1692–1693
  • Gabriel Skragge, 1693
  • Gabriel Sjöberg, 1693–1694
  • Sven Cameenhjelm, 1694
  • Sven Dimborg (Dimberg), 1694–1695

Pērnavā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Michael Dau, 1695
  • Olaus Moberg, 1695–1696
  • Olaus Hermelin (Skragge), 1696
  • Jakob Friedrich Below, 1696–1697
  • Gabriel Skragge, 1697
  • Lars Meldercreutz (Molin), 1697–1698
  • Gabriel Sjöberg, 1698
  • Sven Cameenhjelm, 1698–1699
  • Michael Dau, 1699–1700
  • Daniel Sarcovius, 1700
  • Daniel Eberhard, 1700
  • Olaus Moberg, 1700–1701
  • Sven Cameenhjelm, 1701
  • Lars Meldercreutz (Molin), 1701–1702
  • Michael Dau, 1702
  • Johan Folcher, 1702–1703
  • Samuel Auseen, 1703
  • Daniel Sarcovius, 1703–1704
  • Anders Palmrooth, 1704
  • Erik Fahlenius, 1704–1705
  • Samuel Auseen, 1705
  • Laur Braunersköld (Braun), 1705–1706
  • Johan Folcher, 1706–1707
  • Jakob Wilde, 1707
  • Ingemund Bröms, 1707–1708
  • Conrad Quensel, 1708
  • Nicolaus Wiraeus, 1708–1709
  • Carl Schultén, 1709
  • Elof Holstenius, 1709–1710

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2012. - 164 lpp.