Haņu dinastijas dienvidu karagājieni
Haņu dinastijas dienvidu karagājieni noveda pie centrālās varas nostiprināšanās mūsdienu Ķīnas dienvidu provincēs, un pakāpeniskas vietējo iedzīvotāju asimilācijas. Haņu dinastija turpināja Cjiņu dinastijas iesāktos karagājienus uz dienvidiem, iekarojot mūsdienu Ķīnas dienvidu rajonus un Vjetnamas ziemeļus. No 135. līdz 111. gadam p.m.ē pakļāva Minjue karalisti, 111. p.m.ē Nanjue karalisti un 109. gadā p.m.ē Djaņu karalisti. Nākamajos gadsimtos uz dienvidiem pārcēlās daudzi etniskie ķīnieši no valsts ziemeļiem, pakļaujot un iznīcinot vietējo Jue tautiņu kultūras.
Cjiņu karagājieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tirdzniecību Ķīnas dienvidos un Dienvidķīnas jūrā kontrolēja vietējās Jue tautas kuras ķīnieši uzskatīja par barbariem. Viņi dzīvoja reģionā no Jandzi upes deltas līdz Vjetnamas ziemeļiem. 221. gadā p.m.ē. imperators Cjiņs Šihuans uz dienvidiem nosūtīja 500 000 kareivju lielu armiju, kas sastapās ar reģiona klimatiskajiem un ģeogrāfiskajiem šķēršļiem. Ķīnieši izraka jaunu kanālu, kas savienoja ziemeļu un dienvidu Ķīnas upju tīklus, tā atvieglojot piegādes armijai.[1] Līdz 214. gadam Cjiņu impērijai dienvidos izdevās izveidot militāro pārvaldi, kas gan drīz sabruka, līdz ar Cjiņu impēriju.
Haņu varas nodibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Impērijas sabrukuma un pilsoņa kara apstākļos dienvidos palikušie ķīniešu virsnieki un vietējie aristokrāti izveidoja vairākas valstis — Nanjue (Guansji, Guandunas provincēs un Vjetnamas ziemeļos), Minjue (Fudzjaņas provincē) un Austrumu Ou (Džedzjanas provincē). Nanjue nodibinājās 208. p.m.ē., Minjue 202. p.m.ē, Austrumu Ou 192. p.m.ē. Nanjue, kurā valdīja bijušais Cjiņu ģenerālis, atzina Haņu imperatoru un kļuva par tā vasali. Dienvidi aktīvi tirgojās ar ziemeļiem, piegādājot pērles un eksotiskus dzīvniekus, pretī saņemot ieročus un zīdu.
138. p.m.ē. Minjue sāka karu pret Austrumu Ou, kas Haņiem lūdza militāro palīdzību. Pēc Haņu karaflotes iesaistīšanās, Minjue karu izbeidza, bet nemierīgos Jue pamatiedzīvotājus deportēja no Austrumu Ou teritorijas uz Haņu valsts centrālo daļu. 135. p.m.ē. Minjue sāka karu pret Nanjue, kas jau kopš 180. gada bija Haņu vasaļvalsts. Haņu imperators nosūtīja karaspēku pret Minjue, kas padevās un tika sadalīta divās valstīs, kuras Haņi pilnībā iekaroja pēc jauna karagājiena 111. p.m.ē. Daļu iedzīvotāju atkal deportēja uz citiem Haņu valsts rajoniem.
Nanjue valdnieka atraitne vēlējās valsti pievienot Haņu impērijai, taču saskārās ar augstmaņu pretestību un tika nogalināta 112. p.m.ē. Līdz ar viņu tika nogalināti Haņu impērijas pārstāvji galmā. Nākamajā gadā Haņu armija iekaroja Nanjue valsti un nodedzināja galvaspilsētu. Tās vietā izveidoja deviņas Haņu komandatūras. Lai nodrošinātu tirdzniecību, dienvidiem, īpaši vjetnamiešu zemēm, atstāja plašu autonomiju. Hainaņas salā Haņu vara beidzās starp 82. un 46. p.m.ē. Mūsu ēras 40. gadā Vjetnamas ziemeļos sākās sacelšanās pret Haņu varu, ko apspieda 43. gadā. 136. gadā šeit sākās ķīniešu kolonistu sacelšanās pret korumpēto impērijas administrāciju.
135. p.m.ē. Haņi sāka karu pret Djaņu karalisti. Djaņi, kas bija atšķirīgi no ķīniešiem, tirgojās ar lopiem, zirgiem un vergiem. Viņi bija prasmīgi metālapstrādes meistari. 109. gadā p.m.ē Haņu imperators Vudi sāka jaunu karagājienu, iekarojot un pakļaujot Djaņu karalisti, kurā nākamos 200 gadus regulāri izcēlās dumpji pret ķīniešu varu. Mūsu ēras 1. un 2. gs. Haņi iekaroja pēdējās Djaņu teritorijas Juņnaņas provinces Birmas pierobežas rajonos. Vietējos iedzīvotājus turpmāko gadsimtu laikā asimilēja, un uz šejieni nosūtīja ķīniešu kolonistus.
Mūsu ēras sākumā Haņu impērijā pastiprinājās iedzīvotāju bēgšana no klejotāju apdraudētajiem valsts ziemeļiem uz dienvidu provincēm. Kolonistus šeit mocīja tropiskās slimības malārija un šistosomatoze. Aizvien lielākais ķīniešu kolonistu skaits dienvidu piekrastē noveda pie jūras tirdzniecības kontaktu izveidošanos ar valstīm mūsienu Malaizijas, Indonēzijas un Indijas teritorijās.