Haņu dinastija
.png)
Haņu dinastija (vienkāršotā ķīniešu: 汉朝, tradicionālā ķīniešu: 漢朝, piņjiņs: Hàn cháo, no 206. gada p.m.ē. līdz 220. gadam) bija senās Ķīnas dinastija un Ķīnas vēstures posms, kas sākās ar Cjiņu dinastijas gāšanu un beidzās ar vienotas valsts sabrukumu četrus gadsimtus vēlāk. Haņu dinastijas sabrukumam sekojošais Trīs valstu posms iezīmē Sešu dinastiju laika sākumu.
Haņu dinastija mantoja Cjiņu dinastijas sasniegumus – apvienotu valsti un spēcīgu imperatora institūciju. Nodibināta zemnieku sacelšanās rezultātā, Haņu dinastija pastāvēja 400 gadus, ilgāk par citām Ķīnas imperatoru dinastijām. Haņu dinastija ķīniešu vēsturē iedibināja dinastiju cikliskuma modeli – varoņa nodibināta dinastija sasniedz lielas varenības posmu, kam seko ilgs novājināšanās laiks un pilnīgs sabrukums, pēc kura pie varas nāk jauna dinastija.
Haņu dinastijas laiku uzskata par senās Ķīnas zelta laikmetu. Uzplauka lauksaimniecība un ekonomika, iedzīvotāju skaits sasniedza 55 miljonus. Mūsdienās ķīniešu nācijas lielākā etniskā grupa sevi sauc par haņiem un ķīniešu hieroglifus par Haņu alfabētu. Lai arī Haņu imperatori atradās centralizētas pārvaldes sistēmas centrā, viņiem nācās dalīt varu ar einuhiem, galma augstmaņiem un lielajiem zemes īpašniekiem, kas īstenoja vietējās administrācijas funkcijas. Impērija bija politiski sadalīta starp teritorijām, kas atradās tiešā imperatora varā un vairākām pusautonomām karalistēm.
Ķīna militāri, politiski un kulturāli ietekmēja apkārtējos reģionus — Koreju, Mongoliju, Vjetnamu un Centrālāziju, kur izveidoja Rietumu reģionu protektorātu. 200.p.m.ē ziemeļu sjonnu nomadi sakāva Haņu armiju, taču pēc ilgstošiem kariem Haņiem izdevās viņus pakļaut. Šo karu rezultātā Haņu vara sasniedza Centrālāziju un nodrošināja Zīda ceļa tirdzniecības maršruta izveidošanos. Vairāku dienvidu karagājienu rezultātā Haņi iekaroja un pakļāva plašus dienvidu reģionus. Ar kaimiņvalstu valdniekiem notika dinastiskas laulības, ķīniešu kultūra sāka izplesties apkārtējos reģionos.
Haņu dinastija nāca no Karojošo valstu periodā ietekmīgās Ču valsts, kas, lai arī politiski ķīniešu valstiskuma daļa, bija pakļāvusi vairākas vietējās dienvidu valstiņas ar atšķirīgu kultūru un paražām. Tāpēc Haņu dinastijas pastāvēšanas sākumu raksturo spēcīga dienvidu kultūras ietekme. Imperatora Vudi laikā par dominējošo reliģisko filozofiju kļuva konfūcisms. Haņu valsts lielā mērā balstījās uz konfūcismā noteikto sabiedrības modeli, līdz dinastijas norieta laikā populārs kļuva daoisms.
Haņu dinastijas valdīšanas laiku iedala divos posmos — Agrīnā Haņu dinastija jeb Rietumu Haņu dinastija (no 206. gada p.m.ē. līdz 8.gadam) ar galvaspilsētu Čanaņu (Chang'an, netālu no mūsdienu Siaņas) un Vēlīnā Haņu dinastija jeb Austrumu Haņu dinastija (no 25. līdz 220. gadam) ar galvaspilsētu Luojaņā. Haņu dinastija oficiāli beidza pastāvēt 220. gadā, bet jau 184. gada Dzelteno apsēju sacelšanās lielā mērā sagrāva imperatora varu. Imperatora galms turpmāk aizvien mazāk kontrolēja armijas un provinču vadītājus.
Izveidošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Haņu dinastiju nodibināja dumpinieku vadonis Lju Bans. 209. gadā sākas Čen Še sacelšanās pret Cjiņu imperatoru. Viņš pieņēma Ču valsts karaļa titulu, taču tika nogalināts jau sešus mēnešus vēlāk. Šī sacelšanās iesāka dumpju virkni, kas dažos gados noveda pie Cjiņu dinastijas sabrukuma. Sacelšanās sākās kad Cjiņu imperators nosūtīja ap 900 zemnieku grupu uz darbiem Lielā Ķīnas mūra celtniecībā. Smagie lieti neļāva viņiem laikā sasniegt galamērķi, un atbilstoši tā laika likumiem, viņi visi būtu sodīti ar nāvi. Zemnieki sadumpojās, un viņiem drīz pievienojās daudzi apkārtējo apgabalu iedzīvotāji. 208.p.m.ē. sacelšanās tika daļēji apspiesta, taču jaunu vadoņu vadībā dumpinieki 206.p.m.ē sakāva imperatora armiju un ieņēma galvaspilsētu Čanaņu.[1]
Dumpinieku armiju vadoņi kara laikā sagrāba seno valstu teritorijas un pasludināja sevi par to karaļiem. Drīz viņu starā sākās sadursmes par virsvaru. Pakāpeniski izvirzījās divi galvenie dumpinieku vadoņi – aristokrāts Šan Ju (Xiang Yu) un zemnieks Lju Bans. Šan Ju bija talantīgs karavadonis, kas guva galvenās uzvaras pret impērijas karaspēku. Čanaņas ieņemšanas laikā Lju Bans izrādīja nepaklausību Šan Ju un gandrīz tika sodīts ar nāvi.[2]
Cjiņu impērijas ātrais sabrukums atjaunoja nesen iekaroto valstu pārstāvju cerības uz lielāku autonomiju vai pilnīgu neatkarību. 207. g.p.m.ē pēdējais Cjiņu imperators paziņoja, ka vairs nav imperators, bet karalis. Viens no dumpinieku galvenajiem vadoņiem, Šan Ju pēdējo Cjiņu valdnieku sodīja ar nāvi, 206. gadā pasludināja sevi par Ču valsts karali un sadalīja impēriju 18 autonomās valstīs. Par valdniekiem viņš iecēla savus sekotājus. Bijušo Cjiņu karalisti rietumos sadalīja trīs daļās un Lju Bans kļuva par vienas daļas – Haņu karalistes valdnieku. Lju Bans bija cerējis uz Cjiņu valsti, taču saņēma mazāk nozīmīgo Haņu reģionu.[3] No 206. līdz 202.p.m.ē starp šiem galvenajiem dumpinieku vadoņiem notika karš starp Ču un Haņ par līderību valstī, kurā uzvarēja Lju Bans (202.p.m.ē -195.p.m.ē) kurš kļuva par pirmo Haņu dinastijas imperatoru.
Rietumu Haņu dinastija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lju Bao daļēji atjaunoja Cjiņu centralizētās valsts modeli. Savu galvaspilsētu un varas centru viņš izveidoja bijušajā Cjiņu karalistē, kamēr valsts austrumu daļu viņš sadalīja 10 karalistēs, kuras uzticēja saviem ciešākajiem atbalstītājiem. Lai arī dažu turpmāko gadu laikā viņš šos karaļus nomainīja ar saviem brāļiem un dēliem, tā centralizējot varu savas Lju ģimenes rokās, juridiski saglabājās robeža starp imperatora teritoriju rietumos un valsts austrumu daļu – pastāvēja tirdzniecības ierobežojumi un ceļošanai bija jāsaņem atļaujas.
Pēc Lju Bao nāves, no 195. līdz 180. gadam reālā vara piederēja viņa atraitnei, imperatorei Ļu, kas jau vīra karagājienu laikā bija kontrolējusi galvaspilsētā notiekošo. Par dinastijas otro imperatoru kļuva viņas dēls Hui, kurš galvenokārt nodevās uzdzīvei un mira 188. gadā. No 188. līdz 184. gadam imperators bija Hui mazgadīgais dēls, kuru imperatore Ļu atcēla no troņa un nogalināja. Viņam sekoja cits mazgadīgs Hui dēls, kurš savas vecāsmātes kontrolē tronī atradās līdz 180. gadam. Pēc imperatores Ļu nāves notika galma apvērsums, dumpiniekiem nogalinot visus Ļu ģimenes pārstāvjus. Par jauno imperatoru izvēlējās Lju Bao dēlu princi Lju Henu (imperators Veņdi), kura māte bija viena no Lju Bao konkubīnēm.
Imperatora varas nostiprināšanās, 202.-87. p.m.ē
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Par karaļiem ieceltie Lju ģimenes pārstāvji centās kļūt pēc iespējas neatkarīgāki. Lai novērstu šo problēmu, dinastijas trešais imperators Veņdi (179.-157.) un ceturtais imperators Dzjindi (156.-141.) vairākos veidos nostiprināja savu varu:
- karalim mirstot, viņa valsts bija jāsadala mantinieku starpā, tā novājinot viņu varu.
- ja karalis mira bez mantiniekiem, visas viņa zemes pārgāja imperatora īpašumā.
- pārāk nepaklausīgu vai dumpīgu karaļu valstu teritorijas samazināja vai sadalīja.
Šī politika 154. p.m.ē izraisīja Vu karaļa vadītu septiņu karaļu sacelšanos pret imperatoru. Pēc sacelšanās sakāves autonomās karalistes sadalīja, to zemes konfiscēja un imperatora vara bija nodrošināta.[3]
Ziemeļu barbaru problēma
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Valsts ziemeļos atradās sjonnu (xiongnu) nomadu cilšu konfederācija, ar kuru periodiski notika karš. Iebrukumi no ziemeļiem bija valsts lielākais ārējais drauds. Jau pirmais dinastijas karš ar sjonnu konfederāciju 201. gadā p.m.ē. beidzās ar Haņu ģenerāļa padošanos un imperatora Lju Bana bēgšanas no aplenkuma. Lai nodrošinātu mieru, Haņu imperatori turpmāk veica regulārus maksājumus barbaru ciltīm, lai tās neuzbruktu valstij.
Pēc centrālās varas nostiprināšanas valsts iekšienē, imperatora Vudi varas laikā (140.-87.p.m.ē.) Haņu impērija vairāk pievērsās ārējiem ienaidniekiem. Nepopulārie maksājumi, kas arī nenodrošināja pret atkārtotiem sjonnu iebrukumiem, tika pārtraukti, taču 135.p.m.ē. atkal atjaunoti. Pēc ilgstošām diskusijām starp miera un kara partijām, 133.p.m.ē. imperators atkal pārtrauca maksājumus.[4] No 134. līdz 119. gadam impērija karoja pret sjonnu nomadiem. Lai iegūtu sabiedrotos, impērija izveidoja sakarus ar Centrālāzijas zemēm, mūsdienu Siņdzjanas teritorijā. Sjonnu sakāve nodrošināja drošu ceļu uz Centrālāziju un Zīda ceļa tirdzniecības aktivizēšanos. Ziemeļu robežas drošībai Vudi lika pagarināt Lielo Ķīnas mūri. Sjonni sašķēlās divās daļās, viena no kurām apmetās uz dzīvi impērijas teritorijā. Lai arī šīs barbaru ciltis aizvien biežāk izmantoja kā kareivjus regulārajos robežkaros, to integrācija Haņu valstī bija problemātiska.
Rietumu Haņu sabrukums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Turpinot izplesties visos virzienos, Vudi valdītā impērija sasniedza savu maksimālo lielumu ar 84 komandatūrām un 18 karalistēm. Viņa varas ilgajā laikā daudzi impērijas ierēdņi savus ienākumus investēja zemes iepirkšanā. Sāka paplašināties plaisa starp turīgajiem zemes īpašniekiem un nabadzīgajiem zemniekiem. Vudi varas laikā centralizētā impērijas sistēma sasniedza savu augstāko punktu, kas noveda pie turīgās zemes īpašnieku un aristokrātijas pretestības. Vudi veiktie karagājieni prasīja lielus līdzekļus, kurus atrada, veicot naudas devalvāciju un nodokļu celšanu. Līdzekļu nepieciešamība karagājieniem noveda pie valsts kontroles ekonomikā, tika ieviests sāls, dzelzs un alkohola monopols. Tika veikta zemes reforma.
Vēlīnie Rietumu Haņu imperatori, kas balstījās galma birokrātijā, sacentās par varu un resursiem ar provinču augstmaņiem. Lai samazinātu augstmaņu pretestību, imperatori ieviesa un piešķīra jaunus titulus un amatus, tā palielinot nepiemērotu un korumpētu ierēdņu skaitu. Konfuciānisma normas galmā un sabiedrībā kļuva aizvien konservatīvākas, pārvēršoties par reliģiju. Daudz laika tika pavadīts konfuciānisma normu ievērošanā, cerībā, ka pareizā uzvedība novedīs pie ideālās valsts pārvaldes.[5]
2. gadā veiktā tautas skaitīšana uzrādīja, ka impērijā dzīvo 60 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 40 miljoni dzīvoja Ziemeļķīnas līdzenumā, kas bija galvenais lauksaimniecības rajons. Lai samazinātu pārapdzīvotību un nostiprinātu kontroli pār robežām, uz pierobežu rajoniem nosūtīja ķīniešu kolonistus. Galvenās problēmas radīju sjonnu robeža, uz kurieni ne tikai pārvietoja kolonistus, bet arī izvērsa Lielā Ķīnas mūra celtniecību.
Rietumu Haņu dinastijas un īsu lauku pastāvējušās Van Mana varas sabrukumu izskaidro ar spēcīgiem sausumiem un plašiem Huanhe upes plūdiem, kas izpostīja galvenos zemkopības rajonus, novedot pie bada, slimībām un dumpjiem. Zemkopībā plaši izmantoja dzelzs darbarīkus (arklus, grābekļus, ecēšas), kas ļāva apstrādāt lielākas platības, un dziļāk uzrakt zemi. Tas noveda pie augsnes erozijas un ieskalošanas Huanhe upē, kurā palielinājās sanešu daudzums, kas izraisīja aizvien biežākus un plašākus plūdus. Pieaugošais iedzīvotāju skaits arī noveda pie mežu izciršanas apkures un metalurģijas vajadzībām, tā veicinot augsnes eroziju. Mūsu ēras 1.-2., 11. un 14.-17. gados Huanhe appludināja plašus lauksaimniecības rajonus, kuros dzīvoja ap 40% valsts iedzīvotāju.[5]
Kad dinastijas iekšējo intrigu un cīniņu rezultātā gandrīz izmira valdnieka dzimta, reģents Van Mans (Wang Mang) sagrāba troni ar mērķi reformēt grūtībās nonākušo valsti. Van Mans bija galma augstmanis un karavadonis, kuru 1.g. p.m.ē. imperatora atraitne iecēla par mazgadīgā imperatora Pindi reģentu. Pēc Pindi nāves 6. gadā viņš kļuva par faktisko imperatoru un 9. gadā oficiāli pārņēma varu, pasludinot savas Siņu dinastijas izveidošanu.
Van Mana reformas izrādījās neveiksmīgas un izraisīja vairākas sacelšanās. 14.-17. gada plūdi atklāja valsts nespēju nodrošināt iedzīvotājus ar iztiku un novērst plūdu atkārtošanos. Vājā ierēdniecība nespēja pretoties un apspiest zemnieku dumpjus. Van Mana veiktā varas sagrābšana iedrošināja reģionu elites uz nepaklausību imperatora varai, vēršot zemnieku dumpinieku enerģiju pret Van Manu. 22. gadā jau visu valsti plosīja plašs pilsoņu karš. 23. gadā dumpinieki nopostīja galvaspilsētu, nogalināja Van Manu un viņa atbalstītājus.
Austrumu Haņu dinastija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Aristokrātu ģimenes izmantoja zemnieku sacelšanos pret imperatoru Van Manu un palīdzēja pie varas nākt attālam Lju ģimenes radiniekam, tā iesākot Austrumu Haņu dinastijas laiku. Viens no dumpinieku vadoņiem, Haņu valdošās ģimenes pārstāvis Lju Sju (Liu Xiu) vadīja dumpinieku armiju, kurai 23. gadā izdevās sakaut Van Mana armiju. Par imperatoru pasludināja Lju Sju brālēnu Lju Sjuaņu, kuru 25. gadā sagūstīja un nogalināja Sarkano uzacu dumpinieki. Tronī kāpa Lju Sju (imperators Guanvudi). Līdz 29. gadam viņam izdeās sakaut Sarkano uzacu dumpiniekus, kā arī pakļaut vairākas dumpinieku valstis. Līdz 36. gadam Lju Sju sakāva pārpalikušos dumpiniekus un atkal apvienoja valsti.[1]
Galvaspilsētu no senās Cjiņu galvaspilsētas Čanaņas rietumos pārcēla uz Luojaņu austrumos. Varas centrs acīmredzami pārvietojās no attāla reģiona, kas saistījās ar Cjiņu militārās kontroles tradīcijām, uz reģionu, kurā dominēja tirdzniecība. Seno karotāju kultūru aizvietoja mākslas. Šis laiks iezīmē konfūcisma uzvaru. Guanvudi, kas bija attāls iepriekš valdošās Lju ģimenes radinieks, aizvietoja visus karaļus ar saviem radiniekiem, tā likvidējot Austrumu Haņu aristokrātiju. Pirms kāpšanas tronī Guanvudi pats bija liels zemes īpašnieks un lielie zemes īpašnieki viņa varas laikā saglabāja lielu ietekmi un reģionālo autonomiju. Taču Austrumu Haņu dinastijas iekšējā un ārējā vara bija nestabilāka un vājāka par Rietumu Haņu dinastijas laikiem.
Sabrukuma sākums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Liela daļa Austrumu Haņu dinastijas imperatoru kāpa tronī vēl bērna gados, tāpēc politisko varu parasti kontrolēja imperatora radinieki un einuhi, zeme nonāa lielo zemes īpašnieku kontrolē, parastie zemnieki kļuva aizvien nabadzīgāki, impērija nepārtraukti karoja ar dažādiem dumpiniekiem un nomaļu tautām. Šis laiks iezīmēja reģionu spēcīgāko ģimeņu kontroli pār centrālo varu un imperatora galmu. Sākot ar 92. gadu, galma politikā un klanu varas cīņās galveno lomu spēlēja imperatora galma einuhi.
Imperators Guanvudi izbeidza cīņu pret sjonnu, kas pastiprināja iedzīvotāju bēgšanu no barbaru postītājiem valsts ziemeļiem uz dienvidiem, Jandzi upes apkārtni. Starp 2. un 140. gadu valsts ziemeļrietumu iedzīvotāju skaits samazinājās par 70%, kamēr daudzviet dienvidos iedzīvotāju skaits dubultojās. Tukšajos ziemeļu reģionos Haņi nometināja klejotāju ciltis, kuru uzdevums bija veidot aizsardzību pret sjonnu iebrukumiem. 80. gadu beigās sjonnu karotājus izdevās galīgi sakaut, taču viņu vietā tagad nāca viņiem iepriekš pakļautie šanbei. Ķīnieši viņiem bija maksājuši par karošanu pret sjonnu, taču, karam beidzoties, izsīka arī maksājumi, un šanbei sāka reidus pret ķīniešiem.[3]
Valsts rietumu pierobežā nometinātie kiangu (qiang) nomadi 110. gadā sāka sacelšanos, un Haņu imperators izlēma pamest četras pierobežu provinces barbaru varā. Šeit dzīvojošie ķīnieši vai nu bēga uz valsts iekšieni, vai pievienojās barbariem. Līdz 168. gadam Haņi bija zaudējuši kontroli pār iepriekšējo galvaspilsētu Čenaņu un lielo Ordosas reģionu. 137. gadā sākās sacelšanās dienvidos, ko izdevās izbeigt ar kukuļiem un aristokrātisku titulu piešķiršanu, bet dažus gadus vēlāk tā uzliesmoja no jauna.
2. gs. laikā imperatori zaudēja kontroli pār pierobežu armijām. Sākotnēji impērijas karaspēka komandierus iecēla tikai uz kampaņas laiku, bet vēlāk tie savos amatos pierobežas garnizonos palika gadiem ilgi. Profesionālo algotņu karaspēks vairs nebija uzticīgs imperatoram, bet savam komandierim, kas rūpējās par kareivju algām un dzīves apstākļiem.
Imperatori tradicionāli deva līdzekļus plūdu postījumu novēršanai, bet naudas trūkuma dēļ 2.gs. sākumā šīs problēmas uzticēja risināt vietējiem ierēdņiem, kam arī pašiem vajadzēja uz vietas iegūt līdzekļus. 143. gadā imperators samazināja ierēdņu algas un sāka aizņemties no reģionu karaļiem un augstmaņiem. Rezultātā pieauga reģionu ierēdņu patvaļa. Imperatora galmā tradicionālās aristokrātijas un zemes īpašnieku pārstāvji, kas bija veidojuši saikni ar reģionu interesēm un problēmām, 169. gadā zaudēja ietekmes cīņā pret galma einuhiem, kas tagad kontrolēja galmu. Provincēs sāka veidoties reģionālās armijas un autonomas komūnas.
Sabrukums, 169.-220.
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Reģionu komūnās un armijās izplatījās dažādi pravietiski kulti, no kuriem par spēcīgāko izvirzījās Dzeltenie apsēji. 184. gadā pret centrālo varu sākās daoistu - Dzelteno apsēju sacelšanās, kas sākotnēji bija veiksmīga, tai pievienojās ap 100 000 cīnītāju un viņiem izdevās sagrābt 16 komandatūras, taču imperatora armijai ar reģiona armiju atbalstu to gada laikā izdevās sakaut. Nelielas Dzelteno apsēju vienības turpināja cīņas līdz 205. gadam. Dzelteno apsēju dumpim sekoja Pieci pūri rīsu kustības sacelšanās Sičuaņā.
Nepieciešamība apspiest un vajāt daudzos dumpiniekus vēl vairāk nostiprināja reģionu vietvalžu un ģenerāļu neatkarību. Ap 188. gadu Haņu impērija bija sadalījusies vairākos reģionos un izvērsās pilsoņu karš. 189. gadā karavadonis Don Džou pienāca pie galvaspilsētas Luojaņas, kurā augstmaņi nogalināja galma einuhus un atvēra pilsētas vārtus Don Džou karaspēkam, kas galvaspilsētu nodedzināja. Mazgadīgo imperatoru karavadonis aizveda sev līdzi. Pēc Don Džou nogalināšanas 192. gadā imperators nonāca citu karavadoņu gūstā, līdz 196. gadā karavadonis Cao Cao pārliecināja imperatoru Sjaņdi pārcelties uz sava reģiona galvaspilsētu un līdz 220. gadam viņu turēja mājas arestā. 216. gadā Cao Cao sevi pasludināja par Vei karali, pārņemot titulu, kas vienmēr bija piederējis Haņu dinastijas valdniekiem. Pēc Cao Cao nāves 220. gadā viņa dēls piespieda imperatoru Sjaņdi atteikties no troņa un pasludināja Vei dinastijas valsts izveidošanu. Vienotā Haņu dinastijas valsts sadalījās Vei (220-264), Šu (221-263) un Vu (222-280) valstīs, sākās Trīs valstu posms.
Ekonomika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kā dinastija, kas nāca pie varas veiksmīgas zemnieku sacelšanās rezultātā, Haņu dinastija savā sākuma posmā īpaši rūpējās par lauksaimniecības attīstību. Agrīno Haņu dinastiju raksturo spēcīga valsts kontrole pār ekonomiku. Lai finansētu karagājienus un robežu aizsardzību, imperators Vudi ieviesa sāls, dzelzs un alkohola nozares monopolus. Lielākais uzsvars tika likts uz lauksaimniecības attīstību un stiprināšanu, kurā aizvien plašāk tika izmantoti dzelzs darba rīki. Zemes aršanā izmantoja vēršu vilktus arklus, kas ļāva augsni uzart dziļāk. Dzelzs lāpstas ļāva zemniekiem sausajā Ziemeļķīnā rakt lielākas akas un tādējādi nodrošināt ūdens piegādi laukiem. Galvenokārt tieka audzēti rīsi, mieži, kvieši, prosa un sojas pupiņas. Pastāvēja īpaši zemnieku instruktori, kas mācīja jaunākās un labākās zemkopības metodes. 11. gadā lielus postījumus un upurus radīja Huanhe upes gultnes maiņa.
Rietumu Haņu dinastijas laikā tika nodibinātas divas zīda aušanas darbnīcas, taču zīda iegūšanas process bija tik dārgs, ka 25. p.m.ē. viena no darbnīcām tika slēgta. Zīda aušana attīstījās Šaņdunas un Sičuaņas provincēs. Ar laku apstrādāto un dekorēto trauku izgatavošana sasniedza augstu elegances līmeni.
Austrumu Haņu dinastijas imperatori ekonomikā iejaucās mazāk, ļaujot turīgajai tirgotāju klasei brīvu vaļu. Valsts sāls monopols gan imperatora Džandi (76.-88.) valdīšanas laikā tika atjaunots, bet no valsts ministrijas tas pārgāja reģionālo provinču kontrolē, un drīz tika izbeigts pavisam.[4]
Armija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rietumu Haņi turpināja Cjiņu dinastijas ieviesto militārā iesaukuma politiku, kas ļāva radīt milzīgu zemnieku kājnieku armiju. Armijas iesaukumam sākotnēji tika pakļauti vīrieši vecumā no 23 līdz 56 gadiem, vēlāk tas tiek palielināts no 20 līdz 65 gadiem. Armijas lieluma pārsniedza vienu miljonu kareivju. Austrumu Haņi 31. gadā izbeidza vispārējo militāro iesaukumu, un karadarbība atkal kļuva par profesionālu karotāju elites nodarbi. Robežas nodrošināja pierobežu barbaru tautas un noziedznieki, kurus nosūtīja dienēt uz pierobežas garnizoniem.
Savu lielāko militāro varenību dinastija sasniedza Vudi valdīšanas laikā. 111.p.m.ē. Vudi (140.-87.p.m.ē.) iekaroja tagadējās Vjetnamas ziemeļus un Korejas ziemeļus 108.p.m.ē. Pēc zaudējuma karā pret ziemeļu sjonnu nomadu kavalēriju imperators Vudi tradicionālo kaujas ratu vietā ieviesa ātrāku un ērtāk vadāmu kavalēriju, kas pēc vairākas desmitgades ilgušām cīņām ļāva viņam 119.p.m.ē. uz laiku sakaut sjonnu nomadus. Lai nostiprinātu kontroli pār ziemeļu provincēm, imperators uz turieni pārvietoja daudzus etniskos ķīniešus.[6] Impērijas militārie panākumi lika pamatus ķīniešu pārliecībai, ka viņu valsts ir pasaules centrs, Vidus karaliste.
-
Kareivja bronzas bruņutērps -
Mednieks, freska -
Bronzas lampa -
Bronzas zirgs -
Bronzas ratu figūriņas, Vēlīnā Haņu dinastija -
Nefrīta krūze ar bronzas rotājumiem -
Haņu celtā Lielā Ķīnas mūra daļa Gaņsu provincē -
Haņu sargtornis Gaņsu provincē
Svarīgākie notikumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 202.p.m.ē - impērijas administrācijas izveidošana, likumu sistēmas nostiprināšana.
- 164.p.m.ē - karalistu autonomijas ierobežošana.
- 157-141.p.m.ē. - imperatora varas nostiprināšana.
- 157.p.m.ē. - septiņu karalistu sacelšanās apspiešana.
- 141-87.p.m.ē. - imperatora Vudi valdīšana. Likumu pārskatīšana, kalendāra precizēšana, ekonomikas kontrole. Veiksmīgiem karagājieniem uz ziemeļrietumiem, Koreju un dienvidiem seko nostiprināšanās sasniegtajās robežās.
- 60.p.m.ē. - Rietumu reģionu protektorāta nodibināšana.
- 32.p.m.ē. pēc ilgstošām diskusijām sākas valsts reliģisko kultu izmaiņas, kas galīgi tiek ieviestas vēlīnās Haņu dinastijas laikā.
- 9-23. - varas zaudēšana.
- 25. - Haņu varas atjaunošana.
- 30. - provinču pārvaldes reforma.
- 65. - budisma parādīšanās Ķīnā.
- 85. - kalendāra reforma.
- 91. - Haņu varas atjaunošana Rietumu reģionu protektorātā.
- 135. - einuhu varas pieaugums galmā.
- 162.-165. - plaša sacelšanās Jandzi upes reģionā.
- 184. - Dzelteno apsēju sacelšanās sākums.
- 189. - einuhu ietekmes sabrukums.
- 220. - pēdējais Haņu imperators atsakās no varas.
Haņu dinastijas laika imperatoru saraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]| pēcnāves vārds (諡號 — shìhào) | vārds (姓名 — xìngmíng) | valdīšanas laiks | valdīšanas devīze (年號 — niánhào) un tās laiks |
|---|---|---|---|
| Vēsturiski visbiežāk lieto: dinastijas apzīmējums (漢 — Haņ) + pēcnāves vārds | |||
| Si (Rietumu) Haņu dinastija (西漢朝 - Xi Han cháo) jeb Cjaņ (Agrīnā) Haņu dinastija (前漢朝 — Qian Han cháo) 206. g.p.m.ē.—9. g.m.ē. | |||
| Gaodzu (高祖 — Gāozǔ) | Liu Ban (劉邦 — Liú Bāng) | 206.—195. g.p.m.ē. | nav zināms |
| imperatore Ļu Taihou (呂太后 — Lü Taihou) | Ļu Dži (呂雉 — Lü Zhi) | 195.—180. g.p.m.ē. | nav zināms |
| Huidi (惠帝 — Hùidì) | Liu Jin (劉盈 — Liú Yíng) | 195.—188. g.p.m.ē. | nav zināms |
| Šaodi Gun (少帝 — Shǎodì) | Liu Gun (劉恭 — Liú Gōng) | 188.—184. g.p.m.ē. | nav zināms |
| Šaodi Hun (少帝 — Shǎodì) | Liu Hun (劉弘 — Liú Hóng) | 184.—180. g.p.m.ē. | nav zināms |
| Veņdi (文帝 — Wéndì) | Liu Hen (劉恆 — Liú Héng) | 179.—157. g.p.m.ē. |
|
| Dzjindi (景帝 — Jǐngdì) | Liu Ci (劉啟 — Liú Qǐ) | 156.—141. g.p.m.ē. |
|
| Vudi (武帝 — Wǔdì) | Liu Če (劉徹 — Liú Chè) | 140.—87. g.p.m.ē. |
|
| Džaodi (昭帝 — Zhāodì) | Liu Fulin (劉弗陵 — Liú Fúlíng) | 86.—74. g.p.m.ē. |
|
| Čanjivan (昌邑王 — Chāngyìwáng) vai Haihuņhou (海昏侯 — Hǎihūnhóu) |
Liu He (劉賀 — Liú Hè) | 74. g.p.m.ē. |
|
| Sjuaņdi (宣帝 — Xuāndì) | Liu Sjuņ (劉詢 — Liú Xún) | 73.-49. g.p.m.ē. |
|
| Juaņdi (元帝 — Yuándì) | Liu Ši (劉奭 — Liú Shì) | 48.—33. g.p.m.ē. |
|
| Čendi (成帝 — Chéngdì) | Liu Ao (劉驁 — Liú Áo) | 32.—7. g.p.m.ē. |
|
| Aidi (哀帝 — Āidì) | Liu Siņ (劉欣 — Liú Xīn) | 6.—1. g.p.m.ē. |
|
| Pindi (平帝 — Píngdì) | Liu Kaņ (劉衎 — Liú Kàn) | 1. g.p.m.ē. — 5. g.m.ē. |
|
| Žudzi Jin (孺子嬰 — Rúzǐ Yīng) | Liu Jin (劉嬰 — Liú Yīng) | 6.—5. g.m.ē. |
|
| pēcnāves vārds (諡號 shìhào) | vārds (姓名 — xìngmíng) | valdīšanas laiks | valdīšanas devīze (年號 niánhào) un tās laiks |
|---|---|---|---|
| Van Man (王莽 — Wáng Mǎng) | nav zināms | 9.-23. g. |
|
| pēcnāves vārds (諡號 shìhào) | vārds (姓名 — xìngmíng) | valdīšanas laiks | valdīšanas devīze (年號 niánhào) un tās laiks |
|---|---|---|---|
| Genšidi (更始帝 — Gēngshǐdì) | Liu Sjuaņ (劉玄 — Liú Xuán) | 23.-25. g. |
|
| pēcnāves vārds (諡號 shìhào) | vārds (姓名 xìngmíng) | valdīšanas laiks | valdīšanas devīze (年號 niánhào) un tās laiks |
|---|---|---|---|
| Guan Vudi (光武帝 - Guāngwǔdì) | Liu Sju (劉秀 — Liú Xiù) | 25.—57. g. |
|
| Mindi (明帝 — Míngdì) | Liu Džuan (劉莊 — Liú Zhuāng) | 58.—75. g. |
|
| Džandi (章帝 — Zhāngdì) | Liu Da (劉炟 — Liú Dá) | 76.—88. g. |
|
| Hedi (和帝 — Hédì) | Liu Džao (劉肇 — Liú Zhào) | 89.—105. g. |
|
| Šandi (殤帝 — Shāngdì) | Liu Lun (劉隆 — Liú Lóng) | 106. g. |
|
| Aņdi (安帝 — Āndì) | Liu Hu (劉祜 — Liú Hù) | 106.—125. g. |
|
| Šaodi (少帝 — Shǎodì) vai Beisjanhou (北鄉侯 — Běixiānghóu) |
Liu Ji (劉懿 — Liú Yì) | 125. g. |
|
| Šuņdi (順帝 — Shùndì) | Liu Bao (劉保 — Liú Bǎo) | 125.—144. g. |
|
| Čundi (沖帝 — Chōngdì) | Liu Bin (劉炳 — Liú Bǐng) | 144.—145. g. |
|
| Džidi (質帝 — Zhídì) | Liu Dzuaņ (劉纘 — Liú Zuǎn) | 146.—146. g. |
|
| Huaņdi (桓帝 — Huándì) | Liu Dži (劉志 — Liú Zhì) | 146.—168. g. |
|
| Lindi (靈帝 — Língdì) | Liu Hun (劉宏 — Liú Hóng) | 168.-189. g. |
|
| Šaodi (少帝 — Shǎodì) vai Hunnunvan (弘農王 — Hóngnóngwáng) |
Liu Biaņ (劉辯 — Liú Biàn) | 189. g. |
|
| Sjaņdi (獻帝 — Xiàndì) | Liu Sje (劉協 — Liú Xié) | 189.—220. g. |
|
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 China at War: An Encyclopedia: An Encyclopedia
- ↑ The Establishment of the Han Empire and Imperial China
- ↑ 3,0 3,1 3,2 The Early Chinese Empires
- ↑ 4,0 4,1 Trade and Expansion in Han China
- ↑ 5,0 5,1 New Perspectives on the Collapse and Regeneration of the Han Dynasty
- ↑ China at War: An Encyclopedia: An Encyclopedia
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Haņu dinastija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
| ||||||||||||||||||||||||||
|