Haikings (Pārgājiens)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Gājējajs šķērso pāri Huxley, upei novilktu tiltu Jaunzeilaindes dienvidu salā
Haikings Kanādas Kolumbijas kalnos , ar skatu uz Dunn Peak , 2,636 metres (8,648 ft)

Haikings (pārgājiens) jeb trekkings ir termins, ar ko apzīmē ilgstošu, enerģisku pastaigu parasti pa iepriekš iezīmētām vai pat labiekārtotām takām kalnainos reģionos vai pilsētu perifērijās[1]. Pārgājieni tiek īstenoti ļoti dažādās vidēs un reģionos, tie mēdz būt, kā parastas vienas dienas pastaigas gar jūras, upes vai citu ūdenstilpņu krastiem vai pat līdzenos mežu masīvos, kā arī vairāku nedēļu ilgi gājieni pa augstienēm, paceļoties to virsotnēs. Ceļošana kājām caur neapdzīvotām vai mazāk apdzīvotām teritorijām, visu nepieciešamo inventāru un ekipējumu nesot līdzi, ir populārs rekreācijas veids daudzās pasaules sabiedrībās. Šī nodarbe dažādās valstīs un galamērķos ir zināma ar citādiem nosaukumiem- pārgājieni (hiking), patiesais haikings (true hiking or bushwalking), trempings (tramping), trekings (trekking) vai vienkārši staigāšana jeb pastaigas (walking, rambling). Šī aktivitāte var aizņemt stundas, dienas vai nedēļas, pa marķētu maršrutu vai ārpus tā. Jāpiemin arī piemērs, kad dažu attīstības valstu mazāk apdzīvotos reģionos, ceļošana kājām ar visu nepieciešamo līdzās ir ikdienas dzīves sastāvdaļa. Cituviet vietējie iedzīvotāji gūst peļņu instruējot un vadot ārzemju ceļotājus viņu pārgājienos. Tā ir populāra aktivitāte ar daudzām pārgājienu organizācijām visā pasaulē, un pētījumi liecina, ka visiem staigāšanas veidiem ir labvēlīga ietekme uz veselību.[2][3] Prakse, kad tiek algots profesionāls pavadonis vai gids pārgājieniem nepazīstamās teritorijās, tiek pielietota jau no seniem laikiem, ceļotāju nodrošinot ar navigāciju, iepazīstinot ar vietējām paražām, kultūru, valodu un dzīvesveidu, vai nodrošinot drošību un aizsardzību. Vietējo gidu un ekipējuma nesēju jeb porteru pakalpojumu izmantošana ir pazīstama vēl kopš atklājēju laikiem, kad tika veiktas starptautiskas ekspedīcijas ar mērķi atklāt jaunas virsotnes, reģionus, meklējot jaunus resursus un vai sasniedzot no civilizācijas attālākus galamērķus. Porteri joprojām tiek izmantoti dažos pasaules reģionos, kalnu kāpšanām, pārgājieniem un laivošanām.

Ideja par pastaigām mazapdzīvotos reģionos, lai baudītu prieku, attīstījās 18. gadsimtā un radās tāpēc, ka mainījās attieksme pret ainavu un dabu, kas saistīta ar romantisma kustību .[4] Agrāk staigāšana parasti norādīja uz nabadzību un bija saistīta arī ar klaidonību.[5]

Ekipējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Magnētiskais kabatas kompass

Svarīga pārgājienu daļa viennozīmīgi ir ceļotāju inventārs, kuram ir liela nozīme piedzīvojuma gaitās. Lai arī dažkārt varētu likties, ka pārgājieniem nav nepieciešams īpašs apģērbs vai apavi, tomēr tie spēlē milzīgu lomu ne tikai pārgājiena komfortā, bet arī ceļotāju drošībā. Pārgājienu ekipējumu var raksturot, kā apģērbu un lietu kopumu, ko ceļotāji ņem līdzi dodoties vienas vai vairāku dienu pārgājienos. Ekipējums un tā sastāvs mainās atkarība no pārgājiena ilguma, distances, plānotām aktivitātēm un vides (sezonas), kurā pārgājiens notiek. Pārgājienu raksturs un nepieciešamais inventārs var būt atkarīgs gan no dabiskās vides, kurā tas notiek, gan ar piemērojamiem valdības noteikumiem, kas var likt pārgājienos izmantot papildus ekipējuma sastāvdaļas, lai pārgājiens norisinātos veiksmīgi un droši. Lai minimizētu ceļotāju ietekmi uz dabu un vidi, daudzi pārgājienu entuziasti pieturās pie ētikas un dabiskās vides saglabāšanas, piekopjot principu- “neatstāj pēdas” (leave no trace)-, kas sevī iekļauj septiņas galvenās nostādnes:

1. pārgājiena iepriekšplānošana un pienācīga sagatavošanās tam

2. ceļot un nakšņot uz izturīgas/ilgtspējīgas virsmas, neizpostot trauslākus vides elementus

3. pienācīgi šķirot atkritumus

4. atstāt visu savā vietā, kur to atrodi jeb neņem līdzi nevēlamus suvenīrus

5. Minimizēt ugunskuru vietas sekas un ietekmi

6. Ar cieņu izturēties pret dabu un savvaļas dzīvniekiem

7. Jābūt uzmanīgiem un saudzīgiem pret citiem apmeklētājiem/ceļotājiem

Šie septiņi principi tiek adaptēti dažādām aktivitātēm, ekosistēmām un vidēm jau kopš 1994. gada, kad savu darbību sāka bezpeļņas organizācija “Leave No Trace Center For Outdoor Ethics”.

Lai pārgājiens būtu komfortabls un drošs, ceļotājiem ir svarīgi izvēlēties pienācīgu pārgājienu ekipējumu, ko pārgājienu organizatori arī atgādina saviem klienti. Ir svarīgi izvēlēties apavus kuri nodrošina gan ērtu pārvietošanos, gan arī pienācīgu atbalstu un aizsardzību. Neviens apavu paris nav perfekti piemērots visām sezonām un apvidiem. Lielākām kāju komfortam, papildus piemērotiem apaviem, ir ieteicams izmantot specializētas pārgājienu zeķes, kas regulē kāju temperatūru un palīdz pret tulznu un izsitumu parādīšanos, saglabājot kāju ciešu iekš kurpēm. Šādu zeķu struktūrai jābūt biezākai kāju pirkstgalos un pēdā, lai nodrošinātu, ka pēda stabili turas kurpē. Dodoties kalnos piemērota apģērba izvēle ir ļoti būtiska. Atšķirībā no ikdienas, kalnu pārgājienos gaisa temperatūra un laikapstākļi mēdz strauji mainīties un krasi atšķirties no tiem apstākļiem, kurus ceļotāji pieredz pārgājiena sākumā. Šī iemesla dēļ ir nepieciešams apģērbs, kas spēj nodrošināt komfortu dažādos laikapstākļos un gaisa temperatūrās. Ir daudz efektīvāk apģērbties vairākos plānākos apģērbu slāņos, nekā ģērbt vienu biezu, tādēļ, ka starp apģērbu slāņiem esošais gaiss ir labs izolators, un ir vieglāk regulēt ķermeņa temperatūru novelkot vai uzvelkot papildus apģērba slāni. Lielu popularitāti pārgājienu cienītāju vidū ir ieguvušas pārgājienu nūjas, kuras palīdz samazināt slodzi ceļos. Tomēr to izmantošanai ir nepieciešamas priekšzināšanas, citādi ir iespējams traumēt roku locītavas, kuras nav paredzētas spēcīgam ilgtermiņu noslogojumam, kuras tās absorbē, lielu daļu no svara pārceļot uz nūjām. Tomēr pēc garākas kāpšanas sāpes ceļos ir visai bieža parādība, ar nūju palīdzību ir iespējams daļēji samazināt slodzi uz tiem, kā arī nūjas piedod papildus stabilitāti, kas var būt ļoti noderīgi uz slidenām virsmām, šķērsojot upes vai dodoties pa sniegtu.

  • Amata, Džozefs, kājām, pastaigas vēsture . Ņujorka: Ņujorkas Universitātes prese, 2004.
  • Gros, Frédéric. Pastaigas filozofija , trans. John Howe. Londona, Ņujorka: Verso, 2014.
  • Solnits, Rebecca, Wanderlust: pastaigas vēsture . Londona: Penguin Books, 2001.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • HW Orsman, Jaunzēlandes angļu vārdnīca . Oklenda: Oxford University Press, 1999.
  • John McKinney. «For Good Health: Take a Hike!». Miller-McCune, 2009-03-22. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-04-29. Skatīts: 2019-03-27.
  • «A Step in the Right Direction: The health benefits of hiking and trails». American Hiking Society. Skatīts: 2012. gada 1. jūnijs.
  • Nortona angļu valodas literatūras antoloģija , ed. MH Abrams, vol.2 (7. izdevums) (2000), p. 9-10.
  • Rebecca Solnit, Wanderlust: pastaigas vēsture . Ņujorka: Penguin Books, 2000, 87. lpp., Un piezīme 297. lpp.