Harēms

Harēms (turku: harem no arābu Ḥarām, aizliegts) ir vīriešiem aizliegto sieviešu kopuma un viņu apdzīvoto telpu apzīmējums poligāmijas tipa ģimenē. Termins radies Tuvajos Austrumos un tas kļuva plašāk pazīstams pasaulē no Osmaņu impērijas laikiem. Mūsdienās to lieto arī, lai apzīmētu sievietes, kas seko vienam vīrietim.

Islāmā tiek cienīta un stingri ievērota sieviešu personīgās dzīves neaizskaramība un jebkāda iejaukšanās šādā privātajā dzīvē tiek uzskatīta par grēku (arābu valodā: حريم [hara:m], grēks).

Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, musulmaņu harēmā nedzīvo tikai sievietes, ar kurām nama saimniekam būtu seksuālas attiecības (sievas un konkubīnes).

Harēmu sistēma osmaņu sabiedrībā veidojās tādēļ, ka pastāvēja nepieciešamība nodalīt dzimumus un ierobežot sieviešu pieejamību tiem vīriešiem, kas nebija viņu ģimenes locekļi. Osmaņu nami tika iedalīti divās nošķirtās daļās: pieņemšanas telpas (turku: selamlik), kur varēja atrasties vīrieši un aizliegtās telpas (turku: haremlik), kur dzīvoja sievietes un bērni. Aizliegtajā daļā, jeb harēmā galvenā persona bija ģimenes galvas — vīrieša māte vai viņa pirmā sieva (no visām četrām islāmā atļautajām sievām).^[1]

Harēmam pašam bija sava iekšēja struktūra un iekārtas principi. Uzreiz pēc sultānes mātes (turku: Valide Sultan) hierarhiju turpināja sultāna pirmdzimtā dēla māte (turku valodā: Haseki Sultan), kurai bija vislielākā iespēja kļūt par nākamo sultāni māti. Tad sekoja sultāna četras oficiālās sievas (turku valodā: Haseki Kadın [haseki kadîn]) un zem viņām — astoņas mīļākās konkubīnes (turku valodā: ikbâl [ikba:l] vai hâs odalıks [ha:s ɔdalîks]), un tad sekoja citas konkubīnes, kuras sultāns bija iecienījis un piešķīris tām nosaukumu gözde [gœzde]. Tālāk hierarhijā sekoja citu amatpersonu konkubīnes. Skolnieces (turku valodā: acemî [adʒemi:]) un jauniņās (turku valodā: câriye [dʒa:rije] vai şâhgird [ʃa:hgird]) bija jaunas meitenes, kas gaidīja, lai viņas kāds apprec, vai vienkārši nebija vēl pabeigušas harēma skolu.

Vēsture

Turku sultāna harēmā Topkapi pilī parasti dzīvoja vairāki simti un pat tūkstotis sieviešu, tai skaitā sievas. Tajā dzīvoja arī sultāna māte, māsas un citas sieviešu dzimuma radinieces, kā arī einuhi un verdzenes. Vēlāk harēmā arī dzīvoja sultāna dēli līdz viņi sasniedza 16 gadu vecumu, kad viņiem bija atļauts uzturēties arī oficiālajās un publiskajās pils daļās.

Harēmi pastāvēja arī agrāk Persijā seno Ahemenīdu un Irāņu dinastiju laikā un šo tradīciju turpināja arī Kažaru dinastija. Karaliskā harēma sievietēm bija ietekme uz notikumiem Irānas vēsturē, īpaši Irānas konstitucionālās revolūcijas laikā.

Daži musulmaņi norāda, ka islāmā nav noteikta harēma nepieciešamība un, ka tie nav cēlušies no Osmaņu impērijas kultūras, jo harēmu tradīcijas saknes atrodamas ilgi pirms islāma un pat pirms kristietības.

Harēms ir bijis par iemeslu eiropiešu fantāzijas pārspīlējumiem, īpaši Romantisma laikos, ceļotāja Ričarda Francisa Bērtona rakstu iespaidā. Rietumos pastāv priekšstats, ka harēms ir kaut kas līdzīgs bordelim, kur visapkārt pie baseiniem gulšņā ar eļļām ieziedušās puskailas sievietes ar galveno mērķi — apmierināt sava ietekmīgā vīra vēlmes. Šāds priekšstats atspoguļots neskaitāmos mākslas darbos.