Hazāri

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Hazāru kaganāts
ap 650. gadu – 969. gads
Location of turku:
Hazāru valsts izplešanās no 7. līdz 9. gs.
Pārvaldes centrs Balandžara, Semendera (mūsdienu Dagestānas teritorijā), no 8. gs. Itila
Reliģija šamanisms, kopš 8. gs. beigām jūdaisms
Valdība monarhija
kagans, pēc jūdaisma pieņemšanas - beks
 - (7./8. gs. mijā) Busirs
 - ap 730. gadu Parsbita
 - pēc 730. gada Bihars (vai Virhors)
 - ap 750. gadu Bulans
Vēsture
 - Izveidojās no Rietumtjurku kaganāta ap 650. gadu
 - Rūsu un oguzu karaspēks nopostīja Itilu un Semenderu, kņazs Vladimirs Svjatoslavičs piespieda maksāt meslus (985) 969. gads

Hazāri bija tjurku izcelsmes cilts, kas no apmēram 200. līdz 950. gadam dzīvoja sākotnēji Kaukāza kalnos un Piekaspijā, bet vēlāk izplatījās pa visu dienvidaustrumu Eiropu. Lielāko varenību hazāri sasniedza 9. gadsimtā, kad viņi ieguva kontroli pār plašu reģionu no Karpatiem līdz pat Volgas upes vidustecei. Hazāri bija izvērsuši plašu tirdzniecības ceļu tīklu, kura centrs bija viņu galvaspilsēta Itila (mūsdienu Astrahaņa).

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Rietumtjurku kaganāta sabrukuma 7. gs. vidū hazāru valdnieki jau kļuva suverēni un izveidoja savu valsti, t.s. Hazāru kaganātu. Mītiskais hazāru šads Bulans 7. gadsimtā konvertējies jūdaismā ar saviem ļaaudīm. Hazāri bieži karoja ar austrumslāviem, jo viens no ienesīgākajiem hazāru ienākumu avotiem bija vergu tirdzniecība, kurus viņi ieguva uzbrūkot un saņemot gūstā slāvus. Slāvu vergi parasti tika pārdoti Vidusjūras valstīs.

Tirdzniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hazāri kontrolēja Zīda ceļa ziemeļrietumu atzarus un tirdzniecības (tranzīta) ceļu Rēgensburga - Vīne - Krakova - Kijeva - Sarkela - Itila. Šis sauszemes tirdzniecības ceļš izveidojās līdzīgu iemeslu dēļ kā vikingu ziemeļu-dienvidu tranzīta ceļš. Proti, iekšējie nemieri Bizantijā, Bizantijas kari ar persiešiem un arābiem, pirātu sirošana Vidusjūrā, kas paralizēja daudz īsāko un izdevīgāko jūras tirdzniecības ceļu caur Vidusjūras un Melno jūru.

Sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

968./9. gadā veiksmīgā reidā Kijevas kņazs Svjatoslavs sagrāva šada Josifa armiju, ieņēma un izpostīja Sarkelu, Atilu, Semenderu u.c. hazāru lielākās pislsētas. Desmitgadi vēlāk hazāru zemēs iebruka pečeņegi, iekarojot to. Daļa hazāru it kā esot migrējuši uz ungāru stepi, daļa – uz Bizantiju, pārējie acīmredzot asimilējās.

Mantojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan krievu folklorā hazāri parasti tiek uzskatīti par naidīgiem mežoņiem, viņi, kalpojot par savdabīgu buferzonu, nepieļāva arābu un līdz ar viņiem arī islāma iespiešanos Kaukāzā un virzīšanos tālāk uz ziemeļiem arābu un islāma ekspansijas laikā 7.-9. gadsimtā.

Ar hazāriem joprojām ir saistīts daudz neskaidrību un mīklu, sākot jau ar visai neskaidro viņu etnisko izcelsmi. Viena no versijām aškenazi ebreju izcelšanos saista ar hazāru emigrantiem, kas, glābjoties no slāvu ekspansijas, ieceļojuši Centrāleiropā. Šai versijai varētu būt pamats, vismaz teorētisks, ņemot vērā, ka vairums hazāru, kā jau minēts, bija pieņēmuši jūdaismu.