Hazāri

Vikipēdijas lapa
Hazāru kapakmens ar menoras attēlu
Hazāru monēta
Hazāru kaganāts

Hazāri bija tauta, kas no apmēram 200. līdz 950. gadam dzīvoja sākotnēji Kaukāza kalnos un Piekaspijā, bet vēlāk izplatījās pa visu dienvidaustrumu Eiropu. Lielāko varenību hazāri sasniedza 9. gadsimtā, kad Hazārijas teritorija pletās no Karpatiem līdz pat Volgas upes vidustecei. Hazāri bija izvērsuši plašu tirdzniecības ceļu tīklu, kura centrs bija viņu galvaspilsēta Itila (mūsdienu Astrahaņa). Hazāru valoda piederēja tjurku valodu grupai.

Mantojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan krievu folklorā hazāri parasti tiek uzskatīti par naidīgiem, viņi, kalpojot par savdabīgu buferzonu, nepieļāva arābu un līdz ar viņiem arī islāma iespiešanos Kaukāzā un virzīšanos tālāk uz ziemeļiem arābu un islāma ekspansijas laikā 7.-9. gadsimtā.

Ar hazāriem joprojām ir saistīts daudz neskaidrību un mīklu, sākot jau ar visai neskaidro viņu etnisko izcelsmi. Viena no versijām aškenazi ebreju izcelšanos saista ar hazāru emigrantiem, kas, glābjoties no slāvu ekspansijas, ieceļojuši Centrāleiropā. Šai versijai varētu būt pamats, vismaz teorētisks, ņemot vērā, ka vairums hazāru, kā jau minēts, bija pieņēmuši jūdaismu.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]