Hazareji

Hazareji (hazareju: آزرگی (Azargi), kas no persiešu: هزارگی — 'tūkstotis') ir pamatā Afganistānā dzīvojoša tauta. Hazareji ir mongoļu izcelsmes irāņu valodu grupas valodā runājoši šiīti, kas kopš XIII gadsimta apdzīvo centrālo Afganistānu. (~8—10% no valsts iedzīvotājiem, t.i. aptuveni 2 815 000—3 818 000 cilvēku). Skaitliski lielākās ciltis, piemēram, džunguri, apdzīvo teritorijas rietumos, t.s. Hazaridžatā, dienvidos — Uzurganā. Ziemeļos mitinās dankunduni, ziemeļaustrumos danvali, jakaulangi, šeihali, austrumos behsudi. Kā tauta izveidojās no Džuči ulusa karavīriem, kas 1262. gadā pēc konflikta starp Berki un Hulagu, nonāca ielenkumā. Daļai izdevās ar kaujām aiziet uz ziemeļiem, daļai — uz dienvidrietumiem pie mamelukiem, bet daļa (Orda-edžena dēla Kuli tumens) emīra Nikudera vadībā bēga uz Horasānu, kur apmetās teritorijā starp Gaznu, Multānu un Lahoru.

No Afganistānas iedzīvotāju kopskaita atbilstoši 2008. gada statistikai hazareji sastāda 9% un ir trešā lielākā Afganistānas tauta pēc puštuniem un tadžikiem, kas sastāda attiecīgi 42 un 27%^[1].