Hidrauliskais trieciens

Vikipēdijas lapa

Hidrauliskais trieciens — spiediena strauja palielināšanās pa cauruļvadu tekošā šķidrumā, ja šā šķidruma tecēšanas ātrumu maina momentāni (piemēram, cauruļvadu noslēdzot). Hidrauliskā trieciena teoriju izstrādāja krievu zinātnieks Nikolajs Žukovskis.[1]

Spiediena straujas palielināšanās gadījumā hidrauliskais trieciens var izraisīt avāriju; tās rašanos novērš, ja cauruļvadā ierīko drošības ierīces.

Hidrauliskā trieciena rašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja pēkšņi tiek apturēta plūsma (attēlā: vārsts [1] tiek strauji aizvērts) — rodas spiediena svārstības. Šīs straujās spiediena paaugstināšanās rezultātā var pārplīst caurules un cauruļu savienojumi un var tikt bojāts sūknis un/vai motors, vai brīdī, kad spiediens pēc trieciena strauji samazinās, caurule var tikt neatgriezeniski saplacināta.

Plūsma plūst ar savu ātrumu v, bet kad vārsts tiek strauji aizvērts, plūsma atduras un tās ātrums mainās uz otru pusi, līdz ar to rodas spiediena svārstības.

P0 = Hρg — ∆P (h — šķidruma augstums krātuvē, ρ — šķidruma blīvums, g — brīvās krišanas paātrinājums).

Hidrauliskā trieciena radītais spiediens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

∆Pt = v∙c∙ρ (v — ātrums pirms plūsmas apturēšanas, c — ātrums ar kādu triecienvilnis izplatās pa cauruļvadu, ρ — ūdens blīvums). Formula piemērojama caurulēm ar absolūti cietām sienām, jo c tad ir skaņas ātrums.

Vadiem (caurulēm) ar elastīgām sienām c=u√(Ed/(Ed+εD)) , kur D un d ir cauruļvada diametrs un sienu biezums, E un ε — caurules sienu materiāla un šķidruma elastības moduļi.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]