Horeja

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Horeja ir gribai nepakļautas, liekas, pārmērīgas kustības, kas rodas organisku vai funkcionālu nervu sistēmas traucējumu dēļ. Tas ir neiroloģisks simptoms, kas liecina par centrālās nervu sistēmas slimību. Horeja izpaužas kā nepatvaļīga nemitīga dīdīšanās vai nepatvaļīga augšējo un apakšējo ekstremitāšu, sejas vai ķermeņa raustīšanās. Dažos gadījumos šīs ķermeņa kustības apgrūtina gaitu un pat izraisa abāziju (nespēja staigāt), ietekmē tādu dzīvībai svarīgu funkciju, kā rīšanu, runāšanu u. c. Horeja pastiprinās, ja slimnieks uztraucas, tā mazinās slimniekam nomierinoties, bet miegā parasti izzūd. Tiek pieskaitīta pie hiperkinēzēm[1].

Cēloņi:

  • iekaisuma process galvas smadzenēs.
  • smadzeņu asinsrites traucējumi.
  • smadzeņu zemgarozas kodolu deģenerācija (piemēram Hantingtona slimība).
  • autoimūns process (piemēram Sistēmiskā sarkanā vilkēde (lupus erythematosus)[2])
  • A grupas ß-hemolītiskais streptokoks izraisa infekciozi toksisku horeju. Tā visbiežāk attīstās bērniem 5—16 g. vecumā un to sauc par mazo horeju jeb Sidenhama horeju (angl. Sydenham Chorea)[3].
  • Infekciozi toksiska izcelsme ir arī grūtnieču horejai (Chorea gravidarum). Parasti ar to saslimst jaunas sievietes (biežāk pirmdzemdētājas) grūtniecības pirmajā pusē[4][5].
  • Orālās kontracepcijas preparāti (dažos gadījumos)[6].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]