Ideālisms
Ideālisms ir filozofiska nostādne, ka ārpasaule savā būtībā ir nemateriāla (garīga) un ka tā ir viena no psihes dimensijām. Lietas pasaulē eksistē, taču tām nav substances. Epistemoloģiski ideālisms izpaužas kā skepticisms par cilvēka spējam uztvert kaut ko, kas atrodas ārpus prāta. Kā ontoloģiska doktrīna, ideālisms apgalvo, ka visa esamība savā būtībā ir garīga, un noliedz materiālismu un duālismu.
Ideālisma idejas pirmsākumi atrodami gan senās Senās Indijas, gan Senās Grieķijas filozofijā jau 5. gadsimtā p.m.ē..
Terminu "ideālisms" pirmoreiz minējis Gotfrīds Leibnics 18. gadsimtā, runājot par Platona filozofiju. Ir divi ideālisma zari: objektīvais ideālisms un subjektīvais ideālisms.
Ievērojamākie ideālisma pārstāvji ir:
- Platons
- Džordžs Bērklijs
- Deivids Hjūms
- Imanuels Kants
- Johans Gotlībs Fihte
- Frīdrihs Šellings
- Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu][1] Vācu ideālisms (angliski)
 | Šis ar filozofiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|