Epistemoloģija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Episteme — statuja Efesas bibliotēkā

Epistemoloģija (grieķu: επιστήμη, epistḗmē — ‘zinātne’, ‘zināšanas’, λόγος, lógos — ‘prāts’), arī zināšanu teorija, izziņas teorija vai gnozeoloģija (grieķu: γνώσις, gnósis — ‘atziņa’, ‘izzināšana’),[1] ir mācība par zināšanām un izziņu, tā arī ir filozofijas nozare, kas pēta patiesības priekšnosacījumus. Epistemoloģijā vēl pēta izziņas robežas, metodes un drošticamību. Būtībā tajā pēta, kā cilvēki zina to, ko zina. Tās uzdevums ir zināšanu problemātikas filozofiska izpēte.

Epistemoloģijas pamatā ir izziņa par to, kā cilvēki var zināt par apkārtējo pasaule un kādā veidā viņi iegūst zināšanas. Epistemoloģija cenšas skaidrot, ko un kā iespējams zināt, aplūko atziņu dabu un cenšas noskaidrot cilvēka izpratnes robežas. Centrālie jautājumi ir atziņu izcelsme, to pamatojamība un pārbaudāmība.

Jautājumus par zināšanām un izzināšanu jau apskatīja sengrieķu filozofi, piemēram, Platons un Aristotelis. Epistemoloģijas pirmsākumi meklējami 16. gadsimtā. 17. gadsimtā epistemoloģija kļuva par centrālo filozofijas virzienu Rietumu filozofijā. Viens no spilgtākajiem epistemoloģijas pārstāvjiem ir 18. gadsimtā dzīvojušais vācu filozofs Imanuels Kants. Viņa laikā šī nozare tika saukta par izziņas teoriju (vācu: Erkenntnistheorie). Terminu ‘epistemoloģija’ 19. gadsimtā sāka lietot skotu filozofs Džeimss Frederiks Ferjē (James Frederick Ferrier).

Galvenie epistemoloģijas virzieni ir empīrisms, racionālisms, kriticisms un fenomenoloģija.

Zināšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: zināšanas

Zināšanas ir viens no epistemoloģijas apskates objektiem. Vairums epistemologu uzskata, ka par zināšanām var runāt tikai tādā gadījumā, ja tās atbilst trim galvenajiem kritērijiem: tās ir pamatotas, patiesas un ticamas. Zināšanas veido patiesība un ticamība. Savukārt austriešu-britu filozofs Kārlis Popers ir viens no spilgtākajiem patiesības kā augstākās vērtības noliedzējiem.[2] Viņš savā darbā "Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki" skaidri parāda, ka patiesība un vardarbība tās totālākajās formās vienu otru balsta. Viņš piedāvā falsifikāciju, nevis verifikāciju.

Epistemoloģijā ir jēdziens a priori un a posteriori, ar kuru mēģina nošķirt diva veida zināšanas. A priori norāda, ka zināšanas iegūtas bez pieredzes, savukārt a posteriori — zināšanas iegūtas pieredzes rezultātā.

Izziņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: izzināšana

Bez zināšanām epistemoloģijā apskata arī izziņu. Ar izziņas teorijas palīdzību mēģina izprast cilvēku informācijas apstrādes procesus, kā arī to likumsakarības.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Svešvārdu vārdnīca. Rīga : Jumava. 2005. 198. lpp. ISBN 9984-05-879-4.
  2. Jānis Broks. «Patiesība tīklā» (pdf). ortus.rtu.lv. Skatīts: 2015. gada 7. decembrī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]