LP ieraksts

LP ieraksts (no angļu: long playing — 'ilgi spēlējošais') jeb ilgspēlējošā skaņuplate ir skaņuplate ar griešanās ātrumu 33⅓ apgr/min, kas tika izmantota analogās skaņas uzglabāšanai. Pirmos LP ierakstus 1948. izdeva ASV skaņas ierakstu uzņēmums Columbia Records.

Nozīme skaņas uzglabāšanā

Ilgspēlējošās skaņuplates izdošanu stimulēja konkurences cīņa ar magnētiskajiem audio nesējiem, kas tobrīd bija magnetofona lenšu spoles. Lai varētu konkurēt ar lenšu cenām un nezaudētu skaņas kvalitāti, tika izmantots jauns materiāls — vinilhlorīda un vinilacetāta kopolimēra plastmasa (tādēļ skaņuplates sarunvalodā sāka saukt par "vinilu"). Ilgspēlējošās skaņuplates ir paredzētas elektroakustiskajai atskaņošanai ar elektrisko skaņuplašu atskaņotāju, elektrofonu, kā arī kompakto radiolu palīdzību. Šis izgudrojums ļāva nozīmīgi palielināt ierakstāmo frekvenču joslu no 50 līdz 16000 Hz, pilnībā saglabāt skaņas tembru, kā arī palielināt ieraksta dinamisko diapazonu līdz 50—57 dB, samazināt trokšņu līmeni, vairākkārt paildzināt skanējuma kvalitāti. Elektrisko skaņas noņēmēju izgudrošana, kas darbojās ar pastiprinātāju, ļāva atvieglot adatu un veidot to daudz smalkāku, tādēļ samazinājās arī skaņuplates iedobes platums un diska griešanās ātrums.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: LP ieraksts.

Šis ar mūziku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.