Magnetofons

Magnetofons ir skaņas saglabāšanas ierīce, kas spēj ierakstīt un atskaņot skaņas, izmantojot magnētiskās lentes un skaņas ieraksta galviņu. Magnetofona pirmsākumos tas neizmantoja ne magnētiskās lentes, ne elektrību, bet izmantoja papīra strēmeles, kas tika pārklātas ar bišu vasku un parafīnu. Šādu magnetofonam līdzīgu aparātu izgudroja Aleksandra Bella laboratorijā. Pirmo reizi magnētiskās lentes šajā ierīcē sāka izmantot jau 1930. gados.

Magnetofona darbība

Ierakstot skaņu ar magnetofonu, skaņas celiņš tiek iezīmēts magnētiskajā lentē, kas slīd gar īpašu skaņas ieraksta galviņu. Skaņas svārstības, pārvērstas elektriskajās svārstībās, magnetizē lentei uzklātu speciālu magnētiskās vielas kārtiņu. Atskaņojot magnētisko lenti, notiek pretējs process. Lente noteiktā ātrumā slīd gar atskaņošanas galviņu. Magnētiskais skaņas celiņš tajā izraisa tādas pašas elektriskās svārstības kā skaņu ierakstot. Elektriskās svārstības savukārt tiek pastiprinātas un iesvārsta skaļruņu membrānu, un rodas skaņa. Lai pasargātu magnetofona lenti no bojājumiem, tā tiek iemontēta kasetē.

Šis ar tehnoloģijām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.