Ilona Leimane

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ilona Leimane
Dzimusi 1905. gada 5. oktobrī
Rīga, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Mirusi 1989. gada 21. decembrī (84 gadu vecumā)
Valsts karogs: Francija Parīze, Francija
Nozares Dzeja

Ilona Leimane (dzimusi 1905. gada 5. oktobrī Rīgā, mirusi 1989. gada 21. decembrī Parīzē, Francijā) bija latviešu dzejniece. Rakstniece raksta īpatnējā, poētiskā un smalkā valodā, ar daudziem apvidvārdiem.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1905. gadā Rīgā. Mācījās Rīgas 3. vidusskolā. No 1928. gada studēja Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Strādāja laikraksta „Latvis” redakcijā. Pirmo dzejoli publicēja žurnālā „Piesaule”, viņas pirmais dzejoļu krājums „Sirds” iznāca 1934. gadā.

Otrā pasaules kara laikā 1942. gadā iznāca lirikas grāmata „Divas gaismas” un 1944. gadā dzejoļu izlase „Saule un Tu”. 1942. gadā Kārļa Skalbes vadītais žurnāls „Latvijas Mēnešraksts” publicēja Ilonas Leimanes romānu "Vilkaču mantiniece". Šī grāmata ir vairākas reizes izdota atkārtoti, Bruno Skulte tai sacerēja operas mūziku.

Kara beigās 1944. gadā viņa devās bēgļu gaitās uz Vāciju un vēlāk uz Franciju. Dzīves pēdējos gadus pavadīja psihiatriskajā slimnīcā Francijā. Mirusi 1989. gada 21. decembrī, apglabāta netālu no Parīzes.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1939. "Knašais Pēterītis"
  • 1942. "Sirds"
  • 1942. "Laimes zemē"
  • 1942. "Vilkaču mantiniece"
  • 1944. "Saule un Tu"
  • 1947. "Vadātājs"
  • 1949. "Mātes cilts"
  • 1951. "Ugunsputns"
  • 1953. "Kailā dzīvība"
  • 1965. "Dūmu topāzs"