Ilumināti

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Iluminātu simbolika (piramīda ar visuredzošo aci) ASV valsts zīmoga reversā

Ilumināti (Bavārijas Iluminātu slepenā brālība) ir ordenis, kuru 1776. gada 1. maijā Bavārijā nodibināja Ingolštates Universitātes (Ingolstadt) jurisprudences profesors Adams Veishaupts.

Ideoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par iluminātu oficiālo mērķi tika pasludināta "cilvēces pilnveidošana un uzlabošana." Grupējums apgalvoja, ka viss dabīgais cilvēkā nav ļauns. Taču cilvēku samaitā apkārtējā vide: valsts, reliģija u.c. ietekmes. Cilvēkam dabīgi, no dzimšanas piemītot tiesības uz vienlīdzību un brīvību, kuras sabiedrība viņam atņem. Tātad, atbrīvojot cilvēku no sociālo institūtu negatīvās ietekmes un dzīvē vadoties tikai pēc auksta aprēķina un loģiskā saprāta morāles, problēmas izzudīs pašas no sevis. Šādu uzskatu dēļ organizācija nonāca asā konfliktā ar valsts varu un baznīcu.[1]

Nekādus vērā ņemamus teorētiskus sacerējumus, kas kaut kā ietekmētu laikabiedru uzskatus un zinātnes domu, ilumināti nav atstājuši.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bavārijas iluminātu biedrība tika dibināta 1776. gada 1. maijā. Ordeņa pamatlicējs Veishaupts bija ievērojams deisma uzskatu pārstāvis un līdz ar to viņa dibinātā organizācija aktīvi propagandēja šos uzskatus.

Savas eksistences sākuma posmā organizācija sastāvēja no vietējās universitātes profesoriem. Ordenī iestājās visi profesori, izņemot divus.

1777. gadā Veishaupts iestājās Minhenes masonu ložā. Pateicoties barona Savērija fon Cvaka darbībai, iluminātu ordenī iesaistījās liels daudzums masonu brāļu, kas veicināja ordeņa kvalitatīvu un kvantitatīvu izaugsmi.

1782. gadā pēc Vilhelmsbādes masonu kongresa daudzas Vācijas masonu ložas nokļuva iluminātu ietekmē.

1784. gadā pēc organizācijas iekšēja konflikta starp Veishauptu un viņa tuvāko palīgu baronu fon Knigi, pēdējais kopā ar saviem sekotājiem pameta ordeni. (Fon Knige it kā esot bijis neapmierināts, ka Veishauptam ordenī pieder gandrīz neierobežota vara, bet ordeņa uzplaukumam esot lielā mērā jāpateicas fon Kniges darbībai. Veishauptam savukārt nepatika, ka fon Knige pārāk iedziļinās mistikā un okultismā.) Pēc skandāla aizgājušie publicēja par iluminātiem virkni pamfletu, kas piesaistīja Bavārijas policijas uzmanību - nevienas valsts vara nevar pieļaut slepenu un nekontrolētu biedrību pastāvēšanu. Pēc vairāku ordeņa brāļu aresta, kratīšanām to dzīvesvietās un ideoloģiskās literatūras konfiscēšanas tika veikta izmeklēšana, kuras rezultātā ordeni aizliedza Bavārijā un apkārtējās vācu valstīs.[2]

Adams Veishaupts līdz savai nāvei 1830. gadā, dzīvojot emigrācijā, turpināja polemiku presē, aizstāvot iluminātus.

Iluminātu attēlojums literatūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pierādījumu tam, vai ordenis beidza pastāvēt, vai turpināja darboties slepeni, nav. XIX un XX gs. ir bijis gana daudz avantūristu un biedrību, kas sevi pašpasludināja par iluminātiem vai to mantiniekiem. Sabiedrībā izplatījušās daudzas sazvērestības teorijas par iluminātu slepeno ietekmi uz svarīgiem vēsturiskiem notikumiem. Sarakstīti daudzi daiļliteratūras darbi, kuros pieminēts iluminātu ordenis. Starp pazīstamākajiem darbiem ir Umberto Eko romāns "Fuko svārsts" (Il pendolo di Foucault, 1988) un Dena Brauna romāns "Eņģeļi un dēmoni" (Angels & Demons, 2000).[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]