Umberto Eko (itāļu: Umberto Eco, izrunā: [umˈbɛrto ˈɛːko], dzimis 1932. gada 5. janvārī, miris 2016. gada 19. februārī) bija itāļu rakstnieks, filozofs, viduslaiku kultūras un semiotikas speciālists. Viņš bija viens no zināmākajiem 20. gadsimta itāliešu rakstniekiem un filozofiem,[1] kā arī viens no nozīmīgākajiem postmodernisma pārstāvjiem. Umberto Eko darbiem raksturīgs liels slēptu un neslēptu citātu izmantojums (intertekstualitāte) un fragmentaritāte. Eko bija Boloņas Universitātes semiotikas profesors. Viņš ir uzrakstījis vairākas esejas par semiotiku, viduslaiku estētiku, valodniecību un filozofiju.
Umberto Eko nomira 2016. gadā, 84 gadu vecumā, no aizkuņģa dziedzera vēža.
“Iepriekšējās dienas sala” (L'isola del giorno prima, 1994)
“Bodolīno” (Baudolino, 2000)
“Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” (La misteriosa fiamma della regina Loana, 2004)
“Prāgas kapsēta” (Il cimitero di Praga, 2010)
“Pilotnumurs” (Numero zero, 2015)
Citi darbi
“Vispārējās semiotikas traktāts” (Trattato di semiotica generale, 1975)
“Kā uzrakstīt diplomdarbu” (Come si fa una tesi di laurea, 1977)
“Interpretācijas robežas” (I limiti dell'interpretazione, 1990)
“Kants un pīļknābis” (Kant e l'ornitorinco, 1997)
“Skaistuma vēsture” (Storia della bellezza, 2004)
“Neglītuma vēsture” (Storia della bruttezza, 2007)
“No koka līdz labirintam” (Dall'albero al labirinto: studi storici sul segno e l'interpretazione, 2007)
“Sarakstu karuselis” (La Vertigine della Lista, 2009)
Tulkojumi latviešu valodā
Umberto Eko darbus latviešu valodā tulkojusi Dace Meiere. Latviski izdoti romāni "Rozes vārds" (1998), "Fuko svārsts" (2001), "Bodolīno" (2002) un "Prāgas kapsēta" (2011).
