Indo-grieķu valsts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Indo-grieķu ķēniņa Menandra iebrukumi Ziemeļindijā (ap 165.—130. gadā p.m.ē.).

Indo-grieķu ķēniņvalsts, indiešu avotos Jāvanarādža ("Joniešu valsts") ir vēsturiski nosacīts apzīmējums valstij ar hellēnisma un budisma kultūru, kas pastāvēja tagadējās Afganistānas, Pakistānas un Ziemeļindijas teritorijā no aptuveni 180. gada p.m.ē. līdz aptuveni 10. gadam p.m.ē., kad izveidojās Kušānu valsts.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 180. gadu p.m.ē. Grieķu Baktrijas valsts ķēniņš Demetrijs (grieķu: Δημήτριος) ieņēma Maurju impērijas rietumu daļu (Indas baseinu) un viņa pēcnācējs ķēniņš Menandrs (Μένανδρος) karoja ar Senās Indijas valdniekiem un nodibināja valsti, kas tiek dēvēta par Indo-grieķu ķēniņvalsti. Pirmā valsts galvaspilsēta bija Sagala (mūsdienu Pendžābas provinces ziemeļos Pakistānā). Pēdējais indo-grieķu ķēniņš bija Antialkīds (Αντιαλκίδας), kas valdīja no 115. līdz 95. gadam p.m.ē. Ap 80. gadu p.m.ē. indo-grieķu valsti pakļāva skitu ķēniņš Maues (Μαύης), par galspilsētu kļuva Takšašila (mūsdienu Taksila).