Indonēzijas neatkarības karš

Indonēzijas neatkarības karš (indonēziešu: Revolusi Nasional Indonesia) bija konflikts starp indonēziešu neatkarības kustību un Nīderlandi, kas sākās pēc Otrā pasaules kara beigām (1945—1949). Šis karš bija nozīmīgs posms Indonēzijas ceļā uz suverenitāti, kā arī simbolizēja dekolonizācijas procesu Dienvidaustrumāzijā.

Indonēzija bija Nīderlandes Austrumindijas kolonija vairāk nekā 300 gadus. Koloniālā sistēma bija ekonomiski izdevīga Nīderlandei. Otrā pasaules kara laikā Japāna okupēja Indonēziju, vājot Nīderlandes kontroli un veicinot vietējo nacionālismu. Japāna atļāva Indonēzijas līderiem, piemēram, Sukarno un Mohamadam Hattam, veidot tautas organizācijas. Pēc Japānas kapitulācijas Sukarno un Hatta pasludināja Indonēzijas neatkarību, izveidojot Indonēzijas Republiku. Tomēr Nīderlande atteicās atzīt šo pasludinājumu, mēģinot atjaunot savu koloniju.

Britu spēki, kuri ieradās pārņemt varu no Japānas, īslaicīgi atbalstīja Nīderlandes mēģinājumus atjaunot koloniju. Notika sadursmes starp Indonēzijas brīvības cīnītājiem (tostarp TNI – Indonēzijas nacionālajiem bruņotajiem spēkiem) un Nīderlandes karaspēku. 1947. gadā Nīderlande uzsāka operāciju, kas bija pazīstama kā "policijas akcija", lai atkārtoti ieņemtu Javas un Sumatras teritorijas. Nīderlandes rīcība izraisīja starptautisku nosodījumu, tostarp no Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO), kas uzsāka sarunas starp abām pusēm.

Otrā policijas akcijas periodā (1948–1949) Nīderlande ieņema Džogjakartu un mēģināja sagraut republikas pārvaldi. ANO Drošības padome un starptautiskais spiediens, īpaši no ASV, piespieda Nīderlandi uz sarunām. Tika panākta vienošanās, un 1949. gada 27. decembrī Nīderlande oficiāli atzina Indonēzijas neatkarību.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Indonēzijas neatkarības karš.