Inulīns

Vikipēdijas lapa
Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: insulīns.
Inulīns

Inulīna struktūrformula
Citi nosaukumi polifruktoze
CAS numurs 9005-80-5
Ķīmiskā formula C6nH10n+2O5n+1
Kušanas temperatūra 178—181 °C
Viršanas temperatūra
Šķīdība ūdenī šķīst karstā ūdenī

Inulīns ir augu rezerves polisaharīds, kas cietes vietā dabīgi veidojas un uzkrājas dāliju gumos, kā arī pieneņu un cigoriņu saknēs. Atrodams arī sīpolu, puravu, ķiploku, banānu sastāvā.[1] No dažādiem augiem iegūtais inulīns nav strukturāli identisks — atšķiras tā polimerizācijas pakāpe (tādēļ atšķiras arī vielas molmasa).

Ķīmiskā uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Inulīnu veido β-D-fruktofuranozes atlikumi, kas savstarpēji saistījušies ar β-(2→1) glikozīdsaitēm. Nelielā daudzumā tā sastāvā ietilpst arī α-D-glikopiranoze, kas parasti izvietojusies molekulu galos.[1]

Bioaktīvās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Inulīnam raksturīga spēja samazināt asinīs lipīdu koncentrāciju un stabilizēt glikozes līmeni.[2] Inulīnam piemīt prebiotiskas īpašības, jo tas palielina bifidobaktēriju skaitu zarnu traktā.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Māra Kūka. Ogļhidrāti. Mācību līdzeklis organiskajā ķīmijā. Jelgava : Latvijas Lauksaimniecības universitāte, 2007. 50. lpp.
  2. Cho S. S., Prosky L., Dreher M. (1999). "Complex carbohydrates in foods". New York/Basel: Marcel Dekker, Inc.,: 676.
  3. Menne E., Guggenbuhl, N., Roberfroid, M. (2000). "Fn-type Chicory Inulin Hydrolysate Has a Prebiotic Effect in Humans". J. Nutr. 130: 1197-1199.