Šķīdība ir vielas spēja noteiktos apstākļos izšķīst citā vielā (šķīdinātājā), veidojot viendabīgu šķīdumu. Kvantitatīvi šķīdība raksturo maksimālo šķīdumvielas daudzumu, kas pie dotas temperatūras, spiediena un šķīdinātāja īpašībām var izšķīst noteiktā šķīdinātāja daudzumā līdz līdzsvara stāvokļa sasniegšanai. Sasniedzot šo robežu, šķīdums ir piesātināts. Ja šķīdumvielas daudzums to pārsniedz, liekā viela paliek neizšķīdusi vai uzkrājās nogulsnēs. Šķīdība ir cieši saistīta ar šķīdumu veidošanās procesu, kurā šķīdumvielas daļiņas molekulārā vai jonu līmenī vienmērīgi izkliedējas šķīdinātājā. To nosaka daļiņu savstarpējā mijiedarbība, piemēram, polāru un nepolāru vielu saderība, kā arī termodinamiski faktori. Praktiskajā un teorētiskajā ķīmijā šķīdība nosaka reakciju norisi šķīdumos, nogulsnēšanos un vielu atdalīšanas iespējas, un to var izteikt dažādos veidos, piemēram, kā koncentrāciju, molaritāti vai molfrakciju. Daudzos gadījumos šķīdība ir atkarīga no temperatūras, bet gāzēm būtiski ietekmējošs faktors ir arī spiediens.
Šķīdībai ir nozīmīga loma arī citās zinātņu nozarēs un praksē. Bioloģijā un medicīnā tā ietekmē barības vielu, gāzu un zāļu pieejamību organismā, līdz ar to arī bioķīmisko procesu norisi un terapijas efektivitāti. Ģeoloģijā šķīdība nosaka minerālu šķīšanas un nogulsnēšanās procesus un būtiski ietekmē dabisko ūdeņu ķīmisko sastāvu. Rūpniecībā šķīdības likumsakarības tiek izmantotas tehnoloģisko procesu projektēšanā un vadībā, piemēram, šķīdināšanā, kristalizācijā, ekstrakcijā un dažādu produktu iegūšanā un attīrīšanā.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Šķīdība.
