Irānas—Irākas karš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Irānas - Irākas karš
Capture in Khorramshahr.jpg
Irākas karavīri padodas Irānas armijai
Sākums: 1980. gada 22. septembris
Vieta: Persijas līča reģions, Irānas - Irākas robeža
Puses
Karogs: Irāna Irāna

Valsts karogs: Kurdistāna Kurdistānas patriotiskā apvienība
Valsts karogs: Kurdistāna Irākas Kurdu Demokrātiskās partijas

Valsts karogs: Irāka Irāka

Irānas tautas mudžahedīni
Brīvprātīgie karavīri no dažādām arābu valstīm

Līderi
Valsts karogs: Irāna Ruholla Homeinī
Valsts karogs: Irāna Abolhasans Banisadrs
Valsts karogs: Irāna Ali Hameni
Valsts karogs: Irāna Akbars Hašemi Rafsaņdžani
Valsts karogs: Irāna Mostafa Hamrans
Valsts karogs: Irāka Sadams Huseins
Valsts karogs: Irāka Ali Hasans Al-Madžids
Masuds Radžavi
Zaudējumi
Apmēram 500 000 - 1 000 000 kritušo, ekonomiskie zaudējumi 500 miljardu dolāru apmērā Apmēram 500 000 - 75 000 kritušo, ekonomiskie zaudējumi 500 miljardu dolāru apmērā
Galvenās sadursmes
Beigas
Beigas: 1988. gada 20. augusts
Līgums: ?
Iznākums:
  • Neizšķirts
  • Taktiska Irānas sakāve
  • Stratēģiska Irākas sakāve
  • Irānas - Irākas robeža paliek nemainīta

Irānas - Irākas karš, Irānā saukts arī par Nepieciešamo karu (جنگ تحمیلی, Jang-e-tahmīlī) vai Svēto aizsardzību (دفاع مقدس, Defā'-e-moghaddas), Irāka saukts arī par Kauju par Kadisijatu (قادسيّة صدّام, Qādisiyyat Saddām), bija militārs konflikts starp Irānas un Irākas armijām, kas sākās 1980. gada septembrī un beidzās 1988. gada augustā. Karš sākās ar Irākas iebrukumu Irānā sakarā ar robežstrīdu starp abām valstīm. Irākas valdība arī baidījās no apspiestās šiītu kopienas sacelšanās, jo tā iedvesmojās no Irānas islāma revolūcijas. Lai gan Irākas spēki centās izmantot Irānas revolūcjas haosu kā aizsegu un uzbruka salīdzinoši negaidīti, Irānas armija dažu mēnešu laikā atspieda Irākas spēkus atpakaļ un līdz 1982. gada jūnijam atguva zaudētās teritorijas. Nākamos sešus gadus Irāna turpināja uzbrukumus Irākai. Šo karu bieži salīdzina ar pirmo pasaules karu, jo arī šajā karā notika asiņainas cīņas ierakumos, apšaudes no spēcīgi bruņotiem ložmetēju posteņiem, masīva dzeloņstiepļu robežu izveidošanas robežteritorijā, kā arī Irākas ķīmisko ieroču uzbrukumi gan Irānas armijai un civiliedzīvotājiem, gan arī Irākas ziemeļos dzīvojošajiem kurdiem.

Vēsturiskais fons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan Irānas - Irākas kara iemesls bija cīņa par varu pār Persijas līci, konflikta saknes sniedzas senatnē. Starp Mezopotāmijas zemēm (tagadējās Irākas) un austrumos esošajiem kalnu reģioniem (Persija, tagadējā Irāna) jau no laika gala bijušas nesaskaņas, par kurām ziņas atrodamas, sākot ar šumeru pierakstiem. Spēcīgi strīdi risinājās par resursiem bagātās Kuzestānas provinces reģionālo piederību. Pirms nonākšanas Osmaņu impērijas pārvaldē Irāka bija Persijas sastāvdaļa. 1638. gadā turku sultāns un ģenerālis Murads IV sakarā ar Zuhabas līgumu pārņēma kontroli pār Bagdādi. Robežstrīds starp osmaņiem un persiešiem risinājās simtiem gadu, laikaposmā no 1555. līdz 1918. gadam tika noslēgti vismaz 18 dažādi līgumi, kas noteica robežas starp abām teritorijām. Mūsdienu robežas balstās uz Zuhabas līguma pamata. Mūsdienu Irāka radās pēc pirmā pasaules kara, pārveidojot Britu impērijas Mezopotāmijas zemes, attiecīgi Irāka kļuva par nesaskaņu likumīgo mantinieci.

Pēckoloniālā ēra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1959. gada 18. decembrī Irākas līderis Abduls Karims Kasims paziņoja, ka otomāņi atdevuši Irānai teritorijas, kas pienākas Irākai. Irākas vadībai nepatika, ka ar naftu bagātā Kuzestānas province atrodas Irānas pakļautībā, un tā sāka atbalstīt Kuzestānas separātistu kopienu. Irāka arī nesekmīgi centās risināt teritoriālos jautājumus Arābu līgas sanāksmēs. 1969. gadā Irāka uzsāka radiopārraides, vērstas uz Irānas teritoriju, mudinot Kuzestānas iedzīvotājus pretoties Irānas valdībai, Irākas televīzija pat sāka demonstrēt Irākas karti ar jau pievienotu Kuzestānas provinci - saucot to par Nasīriju, kā arī pārsaucot Kuzestānas pilsētu nosaukumus arābu valodā. 1971. gadā, aizbildinoties ar teritoriālo strīdu par salām Persijas līcī, Irāka pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Irānu. Pēc britu spēku aiziešanas Irākas valdība atņēma 70 000 irāņu īpašumus Irākas teritorijā un piespieda tos pamest valsti. Vēl viens konflikta iemesls bija strīds par Šat-el-arabas ūdensceļa teritoriālo piederību, Šat-el-arabas ūdensceļš bija svarīgs naftas eksportceļs abām konfliktējošajām valstīm. 1974. gadā Irāka uzbruka Irānai un cieta smagus zaudējumus, 1975. gadā pēc ANO iesaistīšanās abas valstis noslēdza Alžīras līgumu, kurā Irāka, lai normalizētu attiecības ar kaimiņvalsti, atteicās no pretenzijām pret Šat-el-arabas ūdensceļu. 1978. gadā, kad Irānas slepeno dienestu aģenti novērsa propadomisko spēku apvērsuma mēģinājumu Irākā, abu valstu attiecības uzlabojās. Sadams Huseins (tajā laikā Irākas viceprezidents) sodīja ar nāvi daudzus armijas virsniekus un kā pateicību Irānas šaham deportēja Irākā dzīvojošo Irānas garīgās pretestības līderi Ruhollu Homeinī.

Pēc Irānas islāma revolūcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sadams Huseins centās Irāku izveidot par reģiona vadošo valsti. Iebrukums Irānā ļautu pārņemt kontrolē Irānas naftas rezerves, tādā veidā palielinot ekonomisko varu. Homeinī pēc Irānas islāma revolūcijas cerēja, ka musulmaņi varētu sākt pretošanos pastāvošai varai un kopīgiem spēkiem izveidot Islāma republiku. Homeinī un viņa Irānas islāma revolucionārie spēki atklāti izrādīja savu nepatiku pret Huseina režīmu, uzskatot to par neislāmisku un saucot Sadamu par "Sātana lelli", kā arī publiski aicināja irākiešus gāzt Sadama Huseina režīmu. Tajā pašā laikā dažādas ideoloģiskas armijas virsnieku "tīrīšanas" un bēdīgais tehniskais stāvoklis padarīja Irānas armiju, kas būtībā sastāvēja no vāji trenētiem kareivjiem, par praktiski neeksistējošu un Šat-el-arabas ūdensceļš netika pienācīgi apsargāts. 1980. gadā Irākas atbalstīti teroristi uzbruka Irānas vēstniecībai Londonā.

Kara hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1980. gada septembris - Irākas iebrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1980. gada jūnijā abas valstis jau kārtējo reizi pārtrauca diplomātiskās attiecības un robežrajonos pastiprinājās dažādas militāra rakstura sadursmes. 17. septembrī, Sadams Huseins uzrunā Irākas parlamentam paziņoja, ka nesenie Irānas uzbrukumi Irākas robežai ir drauds Irākas suverenitātei, Alžīras līgums ir zaudējis savu likumisko spēku un Irākai jādara viss iespējamais lai atgūtu Šat-el-arabas ūdensceļu. Irāka uzsāka iebrukumu Irānai 1980. gada 22. septembrī. Kā kara iegansts tika minēts iespējamais Irānas specdienestu uzbrukums Irākas ārlietu ministram Tarikam Azizam. Galvenie spēki tika vērsti uz Šat-el-arabas ūdensceļa ieņemšanu, bet Huseins pavēlēja ģenerāļiem arī ieņemt Kuzestānas provinci. Huseins plānoja pasaulei parādīt, ka iebrukums vērsts tikai uz Irākas interešu aizstāvību un iekarot tikai Kuzestānas provinci. Irākas iebrukuma galvenie mērķi bija:

  1. Pārņemt Šat-el-arabas ūdensceļu savā kontrolē
  2. Ieņemt stratēģiski svarīgas salas Persijas jūras līcī
  3. Iekarot un pievienot Irākai Kuzestānas provinci
  4. Gāzt Teherānas revolucionāru režīmu

Irākas uzbrukums pārsteidza vāji organizētos Irānas spēkus un kara sākumā Irākas armija nesastapa vērā ņemamu pretestību.

Iebrukums apstājas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan Irākas gaisa spēkiem kara sākumā veiksmīgi izdevās bombardēt Irānas lidlaukus, tiem neizdevās iznīcināt irāniešu lidmašīnas. Irākas armijas rīcībā bija Mig-23BN, Tu-22 un Su-20 lidmašīnas, kas nespēja doties tālos uzbrukumos dziļi Irānas teritorijā, attiecīgi Irākas gaisa spēki nespēja izcīnīt pārsvaru gaisa telpā. Lai gan dažas irākiešu lidmašīnas veica uzbrukumus Teherānai, Irānas gaisa spēki drīz vien atvairīja šos uzbrukumus, devās uzbrukumā un drīz vien izcīnīja pārsvaru pār Irākas gaisa spēkiem, tādā veidā paverot Irānas gaisa spēkiem iespēju veikt uzbrukumus mērķiem Irākas teritorijā. Pretēji iepriekš cerētajam, Irānas iedzīvotāji nenostājās pret Homeinī režīmu un sāka dedzīgu pretošanos Irākai. Novembrī Irānā ieradās apmēram 200 000 brīvprātīgo no citām arābu valstīm, lai atbalstītu Irānu cīņā pret Irākas iebrukumu. Drīz vien Irākas armija sāka izjust Irānas armijas pretestību, kas nebija tik vāja kā iepriekš tika prognozēts. 1981. gada martā Irānas iebrukums apstājās un apmēram gadu nenotika lielas izmaiņas frontē, līdz 1982. gada martā Irāna uzsāka pretuzbrukumu un sāka Irākas armiju atspiest atpakaļ, līdz 1982. gada jūnijam atkarojot zaudētās teritorijas. Īpaši svarīga uzvara tika izcīnīta 1982. gada 24. maijā, kad Irāna atbrīvoja Koramsaras pilsētu Kuzestānas provincē.

Irākas atkapšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Drīz vien Huseins saprata, ka Irākas armija nespēs noturēties Irānā, un pavēlēja armijai atkāpties uz robežu. Huseins cerēja, ka aizstāvot dzimteni, irākiešu karavīri cīnīsies dedzīgāk. Stratēģiski noderīgi bija arī atkāpties uz robežas nocietinājumiem. Kā oficiālo atkāpšanās iemeslu Huseins paziņoja palīdzības sniegšanu Libānai, kurā 1982. gada 6. jūnijā iebruka Izraēla. Viņš arī lūdza irāniešus ņemt vērā Libānas situāciju, taču tas visdrīzāk tika darīts, lai pasargātu Irākas armiju, nevis libāniešus. Irānai tika izteikts piedāvājums izbeigt karu, Saūda Arābijai kā starpnieku izmantojot Irāku, izmaksājot 70 miljardus dolāru kā kompensāciju no arābu valstīm. Lai gan Irānas valdība atzina piedāvājumu par ļoti izdevīgu, tā tomēr atteicās un pieprasīja Sadama Huseina režīma gāšanu, 100 000 šiītu repatriāciju, kā arī 200 miljardus dolāru kara izdevumu segšanai. 21. jūnijā Homeinī uzruna lika noprast, ka Irānas pretuzbrukums neaprobežosies ar Irānas teritorijas atbrīvošanu un Irānas armija turpinās uzbrukumu, ieejot Irākā. Homeinī arī paziņoja, ka vienīgais miera nosacījums ir Bagdādes režīma nomaiņa un Irākas pārveidošana par islāma republiku.

Irānas uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Homeinī solījums drīz tika izpildīts un 1982. gada 13. jūlijā Irānas armija iebruka Irākā, virzot savus spēkus uz Basru - otru nozīmīgāko Irākas pilsētu. Taču šis irāniešu uzbrukums atdūrās pret spēcīgajiem irākiešu robežposteņiem un apjomīgajiem ierakumiem, kas atšķirībā no steigā uzbūvētajām pozīcijām iekarotajās Irānas teritorijās bija būvēti un attīstīti gadiem. Irākieši veiksmīgi aizstāvējās, izmantojot labi attīstīto bunkuru un artilērijas pozīciju tīklu. Sadams Huseins bija arī palielinājis armijas sastāvu par gandrīz 300 000 cilvēku. 1982. gada nogalē Irānas armija piedzīvoja smagus zaudējumus, jo izgāzās operācija "Ramadāns", kas bija vērsta uz Basras ieņemšanu, kad pret irāniešu uzbrukumiem Irākas armija izmantoja ķīmiskos ieročus.

1983. - 1985. gads. Irāka sakauta, bet vēl nepadodas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1982. gada uzbrukuma izgāšanās Irāna cerēja uz panākumiem, sakaujot robežrajonos esošos spēkus. Lai gan Irānas armijai bija skaitlisks pārsvars, sliktās organizācijas dēļ irānieši nespēja veikt vienu visu fronti aptverošu uzbrukumu, kas būtu pārrāvis Irākas armijas aizsardzības līniju. 1983. gadā Irāna organizēja 5 lielus uzbrukumus, taču tie rezultātus nenesa un situācija nemainījās. Neskatoties uz neveiksmēm, Homeinī nemainīja savu nostāju attiecībā pret miera nosacījumiem. Huseins cerēja, ka Irānas armijas neveiksmes un lielais kritušo skaits piespiedīs Irānu noslēgt mieru, taču 1984. gadā Homeinī vēlreiz atkārtoja Bagdādes režīma maiņas nepieciešamību. Saprazdams, ka situācija nemainīsies, Huseins piedraudēja bombardēt 11 Irānas pierobežas pilsētas, ja Irāna neatkāpsies. Irānas armija uz draudiem apdraudēja ar masīvu, bet kārtējo reizi neveiksmīgu uzbrukumu ziemeļos. Sadams Huseins izpildīja draudus un divas nedēļas bombardēja Irānas pierobežas pilsētas, Irānas gaisa spēki uz to atbildēja, uzbrūkot Irākas pierobežas pilsētām - šādi uzbrukumi pilsētām drīz tika iesaukti par "kaujām par pilsētām" un līdzīgi scenāriji atkārtojās vēl piecas reizes. Februāra beigās Irānas armija centās ieņemt Kut-al-amaras pilsētu, kas atradās pie stratēģiski nozīmīgas šosejas, kas savienoja Basru ar Bagdādi. Ja Irānai izdotos ieņemt šo pilsētu, tad Irākas armijas pārvietošanās būtu krietni apgrūtināta. Taču Irānas armijai izdevās nonākt tikai 24 kilometru attālumā no pilsētas, kad irākieši atspieda uzbrukumu. Veiksmīgāka izrādījās kaujas operācija, kas tika vērsta pret Madžunas salām - lai gan Irāka izmantoja gan sinepju gāzi, gan zarīnu, Irānas armijai izdevās iekarot salas un noturēt tās savā varā līdz pat kara beigām.

1985. gada janvāris - 1986. gada februāris. Pretuzbrukumi turpinās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā Irāka sāka saņemt materiālo palīdzību no rietumvalstīm, lai apturētu Irānu, Sadams Huseins 1985. gada 28. janvārī uzsāka pirmo uzbrukumu Irānai kopš 1980. gada beigām, taču šī operācija izgāzās un Irānas armija atbildēja ar pretuzbrukumu Basras virzienā. 1985. gadā Irānas armijas un pārējo bruņoto vienību organizācija uzlabojās un kopīgiem spēkiem izdevās daļēji ieņemt stratēģiski svarīgo Bagdādes - Basras šoseju. Irākas armija atbildēja ar ķīmisko ieroču uzbrukumu Irānas pozīcijām un vairāku Irānas pilsētu, ieskaitot Teherānas, apšaudi ar raķetēm. Šāda Irākas rīcība uzsāka kārtējo "kauju par pilsētām".

Uzbrukumi tankkuģiem un ASV atbalsts Irākai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau sākoties karam, abas valstis uzbruka naftas tankkuģiem Persijas līcī, taču uzbrukumi izrādījās neefektīvi un tankkuģu satiksme tika reorganizēta no citām ostām, tālāk no tiešas karadarbības zonas. 1982. gadā pēc Irānas veiksmīgā pretuzbrukuma ASV prezidents Ronalds Reigans paziņoja par ASV atbalstu Irākai, jo ASV nevēlējās pieļaut Irānas uzvaru un revolucionārā islāma nostiprināšanos reģionā. Palīdzība tika sniegta gan politiski, gan ekonomiski, gan arī militāri. Atbildot uz "tankkuģu karu", ASV paziņoja, ka jebkurš zem ASV karoga peldošs kuģis tiks konvojēts, attiecīgi sekojot starptautiskajiem likumiem. Uzbrukums šādam kuģim ļautu ASV jūras spēkiem atbildēt ar pretuzbrukumu. 1987. gada 17. maijā Irākas iznīcinātājs uzbruka ASV fregatei Stark. nogalinot 37 cilvēkus. ASV gaisa spēki arī veica dažus uzbrukumus Irānas naftas laukiem, atbildot Irānas aviācijas uzbrukumam ASV tankuģiem Kuveitā.

Miera noslēgšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1987. gads sākās ar kārtējiem Irānas armijas uzbrukumiem dažādos frontes posmos. Pusotru mēnesi turpinājās smagas cīņas par Basru, taču Irākas armijai izdevās pilsētu nosargāt. Irānas armija centās iekarot ar naftu bagāto Kirkūkas pilsētu, taču šis uzbrukums neizdevās un arī 1987. gada laikā nenotika īpašas izmaiņas frontes līnijā. 20. jūlijā tika pieņemta ANO rezolūcija, kas pieprasīja karadarbības pārtraukšanu un atgriešanos pie pirmskara robežas. Irāka rezolūciju pieņēma, taču Irāna negribēja zaudēt iekaroto un vēl cerēja uz uzvaru. 1988. gada aprīlī Irākas armijai izdevās daži veiksmīgi pretuzbrukumi. Nemot vērā situāciju, arī Irāna pieņēma rezolūciju un 1988. gada 20. augustā karadarbība beidzās.