Libāna

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Libānas Republika
اَلْجُمْهُورِيَّة اَللُّبْنَانِيَّة
al-Jumhūrīyah al-Lubnānīyah
Libānas karogs Libānas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaKoullouna Lilouataan Lil Oula Lil Alam

Location of Libāna
Libānas atrašanās vieta Tuvajos Austrumos
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Beirūta
33°54′N 35°32′E / 33.900°N 35.533°E / 33.900; 35.533
Valsts valodas arābu valoda[1]
Etniskās grupas  arābi - 95%
armēņi - 4%
citi - 1%
Valdība Unitāra Parlamentāra republika
 -  Prezidents Mišels Auns
 -  Premjerministrs Tamams Salams
Dibināšana 1920. gada 1. septembrī
 -  Neatkarība no Francijas 1943. gada 8. novembrī 
 -  Francijas karaspēka izvešana 1946. gada 31. decembrī 
Platība
 -  Kopā 10 452 km² (166.)
 -  Ūdens (%) 1,8
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2014. gadā. g. 4 467 000 (119.)
 -  Blīvums 473/km² (27.)
IKP (PPP) 2014. gadā. gada aprēķins
 -  Kopā 80,077 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju 17 754 
HDI (2009)  (0,803 augsts
Valūta Libānas mārciņa (LBP)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) EEST (UTC+3)
Interneta domēns .lb
ISO 3166-1 kods 422 / LBN / LB
Tālsarunu kods +961

Libāna (arābu: لبنان), oficiāli Libānas Republika (الجمهورية اللبنانية), ir neliela, lielākoties kalnaina valsts Tuvajos Austrumos, kas atrodas Vidusjūras pašos austrumos. Ziemeļos un austrumos Libāna robežojas ar Sīriju un dienvidos ar Izraēlu, rietumos ar Vidusjūru. Saistībā ar iedzīvotāju reliģisko un etnisko daudzveidību, Libānā sastopama īpaša politiskā sistēma, pazīstama kā konfesionālisms, kas paredzēta tam, lai visas reliģijas tiktu vienādi respektētas.

Lai arī pēc neatkarības iegūšanas Libānā regulāri uzliesmoja nemieri, līdz reliģisko un etnisko nesaskaņu izraisītajam Libānas pilsoņu karam (1975-1990), valstī bija relatīvs miers un labklājība, ko sekmēja tūrisms, zemkopība un attīstītā banku sistēma. To uzskatīja par arābu valstu banku galvaspilsētu un tā bija plaši pazīstama kā 'Tuvo Austrumu Šveice' saistībā ar tās finansiālo varu. Libāna piesaistīja lielu skaitu tūristu, jo tās galvaspilsēta Beirūta tika bieži dēvēta par 'Tuvo Austrumu Parīzi'.

Pēc pilsoņu kara beigām valstī tika veikti plaši pasākumi, lai atdzīvinātu ekonomiku un atjaunotu sagrauto nacionālo infrastruktūru. Līdz 2006. gadam visā valstī tika sasniegti vērā ņemami panākumi, gandrīz tika pabeigta Beirūtas rekonstrukcija un liels skaits tūristu atkal plūda uz Libānas atpūtas centriem. Taču, 2006. gadā uzliesmojušais Izraēlas-Libānas konflikts sasniedza Libānas iedzīvotājus un izraisīja milzīgus militāros zaudējumus, kā arī plašus zaudējumus civilajai infrastruktūrai un masveida iedzīvotāju pārvietošanos no 12. jūlija līdz 14. augustam, kad iestājās pamiers. Sākot ar 2006. gada septembri Libānas valdība ir uzsākusi izmaksāt iedzīvotājiem kompensācijas, lai atjaunotu Izraēlas armijas uzbrukumos sagrautos īpašumus Beirūtā, Tirē un daudzos citos ciemos Libānas dienvidos.

Valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konstitūcijas 11 paragrāfs nosaka, ka arābu valoda ir oficiālā valoda, un franču valodai ir likumā noteikts statuss. Lielākā daļa iedzīvotāju runā Libānas arābu valodā, Modernā standarta arābu valoda tiek lietota masu medijos. Gandrīz 40% libāņu tiek uzskatīti par franciski runājošiem, vēl 15% franču valodu māk daļēji. 70% skolu franču valoda tiek lietota kā otrā mācību valoda. 20% iedzīvotāju franciski runā ikdienā.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds 'Libāna' (ir standarta arābu valodas vārds; "Lebnan" vai "Lebnèn" vietējā dialektā) cēlies no semītu saknes 'LBN', kas ir saistīts ar daudzām citām tuvām nozīmēm dažādās valodās, kā, piemēram, balts un piens.[2] Iespējams, tā saistīta ar balti sniegotajiem Libānas kalnam.[3] Šis vārds ir jau pieminēts trijās no divpadsmit eposa Gilgamešs (2900 p.m..ē) ķīlrakstu plāksnēm, Eblas bibliotēkas tekstos (2400 p.m.ē) un Bībeles Vecās Derības grāmatās.[3]

Ģeogrāfija un klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Libāna robežojas ar Vidusjūru ar 225 km garu krasta līniju, kā arī ar Sīriju uz austrumiem un ziemeļiem un Izraēlu uz dienvidiem. Libānas-Sīrijas robeža ir 375 km gara un robeža starp Libānu un Izraēlu 79 km. Robeža ar Izraēlas okupēto Golana augstieni Sīrijā vēl tiek apstrīdēta nelielā teritorijā, kuru dēvē par Šebas fermu, robežu līdz šim ir nospraudusi ANO[4]. (skatīt Zilo Līniju). Libānas kopējā platība 10,452 km² (4,035 mi²), pasaules lielāko valstu sarakstā tā atrodas 178. vietā [5]. Lielāko daļu aizņem kalnoti apgabali [6], izņemot šauro krasta līniju Bekas ielejā, kas ir neatņemama Libānas lauksaimniecības sastāvdaļa.

Libānā valda mērens Vidusjūras klimats. Piekrastes rajonos ziemas lielākoties ir aukstas un lietainas, kamēr vasaras ir karstas un mitras. Augstākos kalnu apgabalos temperatūra nokrītas zem 0 °C un ziemas laikā ar biežu (dažreiz smagu) sniegu; toties vasaras ir siltas un sausas [7]. Lai gan lielāko daļu Libānas sasniedz relatīvi liels daudzums nokrišņu (salīdzinot ar sauso klimatu), tomēr daži apgabali ziemeļ-austrumu Libānā saņem tikai nelielu daudzumu lietus. Tas saistīts ar faktu, ka augstie kalni rietumos bloķē lietus mākoņu pārvietošanos, kurus atnesuši Vidusjūras vēji [8].

Ciedru meži El-arzā (angliski 'El-Arz') atrodas 2,883 pēdas virs jūras līmeņa. Antīkajos laikos Libānā audzēja plaša mēroga ciedru koka mežus, kuri tagad kalpo kā valsts nacionālais simbols [9]. Tomēr gadsimtu tirgošanās ar ciedru kokiem, kurus izmantoja flotes kuģu būvniecībai, un mežu atjaunināšanas trūkums ir izsmēlis Libānas reiz plaukstošos ciedru koku mežus [9].

Bakha (Dionīsa) tempļa drupas Baalbekā
Izraēlas bombardēto teritoriju karte Otrā Libānas kara laikā

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Libānas teritoriju gadsimtu laikā iekarojuši asīrieši, persieši, grieķi, romieši, arābi, fatimīdi, krustneši, osmaņu turki un franči. Agrīnākās liecības par civilizāciju mūsdienu Libānas teritorijā ir apmēram septiņus tūkstošus gadu senas. Libānā izveidojās Feniķijas kultūra, jūras tirgotāju civilizācija, kas pastāvēja tūkstots gadus no apm.1500 – 539 g.p.m.ē.

Ņemot vērā savu tuvumu kristietības rašanās vietai, Libāna ātri kļuva par vienu no agrīnās kristietības centriem. Libānas kalnos izveidojās Maronītu baznīca, kas pastāv joprojām un kurai pieder liela daļa Libānas iedzīvotāju. Pēc arābu musulmaņu iekarojumiem Libāna nonāk arābu kontrolē. 11. gs. laikā Libānas kalnos izveidojās un nostiprinās šiītu musulmaņu sekta druzi. Krusta karu laikā maronīti atjaunoja kontaktu ar Romas katoļu baznīcu un arī šodien ir katoļu baznīcas daļa. Šī saite ar rietumiem – Franciju un Itāliju - lielā mērā ietekmēja modernās Libānas vēsturi, izveidošanu un politiku.

No 1516. – 1918. gadam Libānas teritorija ir Osmaņu impērijas sastāvā. Pēc Pirmā pasaules kara mūsdienu Libānas un Sīrijas teritorijas nonāca Francijas pārvaldē. Francija palielināja vēsturisko Libānas kalna mutašerifātu, kuru pamatā apdzīvoja maronīti un druzi. Lielās Libānas robežas tika palielinātas uz tradicionālo Sīrijas zemju rēķina, tādējādi iekļaujot tās sastāvā vairāk musulmaņu. Šīs teritoriālās izmaiņas ir sakne Libānas un Sīrijas nesaskaņām, jo Sīrijā Libāna tiek uzskatīta par nelikumīgu koloniālo veidojumu, kam būtu jāatgriežas Sīrijas sastāvā.

1943. gadā, izmantojot kara laika jukas, Libānas Republika pasludina savu neatkarību. Franču karaspēks tiek galīgi izvests 1946. gada 31. decembrī. Politiskā sistēma neatkarīgajā valstī tiek balstīta uz „konfesionālismu”, sistēmu, kas nosaka katras reliģiskās konfesijas ietekmes apjomu valsts pārvaldes sistēmā. Tiek noteikts parlamenta deputātu sadalījums pa konfesijām; valsts prezidenta amats jāieņem maronītam.

Modernie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Tautu Savienība piešķir Francijai mandāta pārvaldes tiesības mūsdienu Libānas un Sīrijas teritorijās, tiek izveidota Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorija.

1920. gada sākumā Libānas teritoriju mēģina iekarot jaunā Sīrijas Arābu Karaliste, taču tā zaudē franču-sīriešu karā.

1920. gada 1. septembrī Francija izveido Lielās Libānas valsti apvienojot Libānas kalnu, Ziemeļlibānas, Dienvidlibānas un Bekas ielejas provinces. Libāna tiek veidota tā, lai tajā vairākums būtu kristiešiem – maronītiem un mazākajai ortodoksu kopienai.

1926. gada 23. maijā Libānas Pārstāvju padome apstiprina jaunās Libānas Republikas konstitūciju, kas turpina atrasties Francijas pakļautībā vēl divdesmit gadus.

1943. gada martā tiek likti pamati neatkarīgajai valstij, politisko ietekmi tajā sadalot balstoties uz 1932. gada tautas skaitīšanas rezultātiem. Parlamentā vietu sadalījumam jābūt 6:5 par labu kristiešiem. Prezidentam jābūt maronītu kristietim, premjerministram sunītam, parlamenta priekšsēdētājam šiītam, bet parlamenta priekšsēdētāja un premjerministra vietniekiem jābūt ortodoksiem.

1943. gada 8. novembrī Libāna pasludina savu neatkarību. 22. novembrī Francija atzīst Libānas neatkarību.

1946. gada 31. decembrī valsti atstāj franču karaspēks.

1958. gadā reliģiskās nesaskaņas draud izvērties par pilsoņu karu, pēc Libānas prezidenta lūguma kārtības ieviešanai valstī tiek ievesti 5000 ASV jūras kājnieki. Pēc 1948. un 1967. gada Izraēlas un arābu valstu kariem Libānā apmetas aizvien lielāks skaits palestīniešu bēgļu, apdraudot trauslo iekšējo stabilitāti valstī.

1975. gada aprīlis. Valstī izveidojušās paramilitārās organizācijas tikai gaida iemeslu cīņu sākšanai. Atriebjoties par dažu kristiešu nogalināšanu, falangisti apšauda ar palestīniešiem pilnu autobusu, nogalinot 27 cilvēkus. Sākas Libānas pilsoņu karš. Sākotnēji viena pret otra karo divas koalīcijas. Vienā apvienotas kristiešu grupas, otrā apvienoti palestīnieši, druzi un musulmaņi. Pilsoņu karš ilgst līdz 1990. gada oktobrim. Tajā iet bojā 150 000 cilvēku, 200 000 tiek ievainoti, apmēram miljons cilvēku (lielākā daļā maronīti) dodas bēgļu gaitās.

1976. gada jūnijā Sīrijas armija ieiet Libānā, lai atjaunotu mieru un apspiestu palestīniešu kaujiniekus. Tūkstošiem cilvēku iet bojā Tel al-Zataras bēgļu nometnē, kad to aplenc Sīrijai draudzīgie kristieši. Sīrijas okupācijas armija valstī paliek līdz 2005. gadam.

1978. gadā, atriebjoties par palestīniešu uzbrukumiem savai teritorijai, Izraēla iebrūk Dienvidlibānā. Atkāpjoties no Libānas, pierobežas rajonos Izraēla izveido okupētu drošības joslu, kuru kontrolē Izraēlas armija un tai pakļautā Dienvidlibānas armija, kas ir pārsvarā kristiešu militārais formējums.

1982. gada 6. jūnijā Izraēla iebrūk Libānā ar mērķi iznīcināt Palestīnas atbrīvošanas organizāciju un ieviest Libānā sev draudzīgu kristiešu valdību. Libānas karš (1982) prasa desmitiem tūkstošiem dzīvību, jau tā pilsoņu karā smagi cietusī Beiruta tiek izpostīta gandrīz pilnībā.

1982. gada septembrī tiek nogalināts par prezidentu ievēlētais falangistu vadītājs Baširs Žemajels. Atriebībā falangisti nogalina pāris tūkstošus palestīniešu bēgļu. Par prezidentu tiek ievēlēts Amins Žemajels, nogalinātā Bašira vecākais brālis.

1983. gadā ievestajiem ANO miera uzturētājiem uzbrūk spridzinātāji-pašnāvnieki. Aprīlī uzbrukumā ASV vēstniecībai bojā iet 63 cilvēki. Oktobrī uzbrukumā ASV kājnieku un franču kareivju bāzēm tiek nogalināti 241 amerikānis un 58 franči. Miera uzturētāji Libānu pamet 1984. gadā.

1985. gadā Izraēla aiziet no Libānas, okupāciju saglabājot Dienvidlibānas armijas kontrolētajā drošības zonā.

1989. gadā Libāna parlaments tiekas Saūda Arābijā un vienojas par Nacionālā izlīguma hartu, kurā paredz samazināt prezidenta pilnvaras, nostiprināt premjerministra varu un palielināt musulmaņu skaitu parlamentā.

1990. oktobrī Sīrijas armija un aviācijas uzlidojumi piespiež parlamenta neatzīto kristiešu prezidentu bēgt. Pilsoņu karš oficiāli beidzas, panākta lielāka musulmaņu ietekme valsts pārvaldē. Bruņotie grupējumi pakāpeniski tiek atbruņoti vai iekļauti Libānas armijas sastāvā. Vienīgais izņēmums ir šiītu grupējums Hezbollah.

1992. gada vēlēšanās (pirmajās kopš 1972. gada) par premjerministru kļūst Rafiks Hariri.

1996. gada aprīlī Izraēla bombardē Hezbollah bāzes dienvidlibānā, Beirutas dienvidos un Beka ielejā. Triecienā ANO bāzei tiek nogalināti ap 100 bēgļu.

2000. maijā Izraēla pamet Dienvidlibānu. Dienvidlibānas armija bēg uz Izraēlu. Libānas dienvidus savā kontrolē pārņem Hezbollah, ka regulāri apšauda Izraēlas teritoriju.

2004. gadā ANO Drošības padome pieprasa Sīrijai izvest savu karaspēku no Libānas, Sīrija atsakās pakļauties. Rafiks Hariri atkāpjas no premjerministra amata.

2005. gada 14. februārī Rafiks Hariri tiek nogalināts bumbas sprādzienā, kas organizēts Sīrijas interesēs. Libāniešu uzsāk masu protestus, kas beidzot piespiež Sīriju beidzot izvest savu karaspēku 26. aprīlī.

2006. gada jūlijā-augustā, atriebjoties Hezbollah par divu Izraēlas karavīru nolaupīšanu, Izraēla veic armijas iebrukumu Libānas dienvidos un pakļauj visu valsti masīvai gaisa bombardēšanai. Otrais Libānas karš turpinās 34 dienas.

2007. gadā notiek karadarbība starp Libānas armiju un palestīniešu kaujinieku grupējumu Fatah al-Islam. Kaujās iet bojā 169 karavīri, 287 dumpinieki un 47 civiliedzīvotāji.

2008. gada maijā pēc sešu mēnešu krīzes, parlaments par Prezidentu ievēl bijušo armijas komandieri Mišelu Suleimanu. Oktobrī Libāna un Sīrija beidzot nodibina formālas diplomātiskās attiecības.

2012. gadā Libānā sāk ierasties daudzi desmiti tūkstoši sīriešu, kas bēg no Sīrijas pilsoņu kara. Pieaugošais sīriešu bēgļu skaits atkal saasina iekšpolitisko situāciju, valstī notiek sadursmes starp politiskajiem oponentiem, aizvien biežākas kļūst politiķu un amatpersonu slepkavības.

2013. gada aprīlī paredzētās parlamenta vēlēšanas iekšējās nestabilitātes dēļ tiek atliktas līdz 2014. gada novembrim.

2014. gada aprīlī ANO paziņo, ka Libānā atrodas viens miljons bēgļu no Sīrijas. Katrs ceturtais iedzīvotājs Libānā tagad ir bēglis no Sīrijas.

2014. gada maijā beidzas prezidenta Suleimana termiņš. Parlaments nespēj ievēlēt jaunu valsts Prezidentu. Novembrī parlaments pagarina savu pilnvaru termiņu līdz 2017. gadam. [10]

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Districts of Lebanon

Libāna ir iedalīta sešos guverneriātos (mohaafazaat, arābu valodā: محافظات; vienskaitlī- mohafazah, arābu valodā: محافظة), kuri ir sadalīti turpmākos divdesmit piecos rajonos(aqdya; viesnkaitlī: qadaa). Arī paši rajoni ir iedalīti vairākās municipalitātēs, kuras katra aptver pilsētu un ciemu grupu[11]. Guverneriāti un to rajoni:

Beirūtas Guverneriāts

Šis guveneriāts nav dalīts, jo sastāv tikai no pilsētas Beirūta.

Nabatiyeh Guverneriāts (Jabal Amel) - 4 rajoni
Beqaa Guverneriāts - 5 rajoni Ziemeļu Guverneriāts (al-Shamal) - 7 rajoni
Libānas Kalna Guverneriāts (Jabal Lubnan) - 6 rajoni Dienvidu Guverneriāts (al-Janoub) - 3 rajoni
Aptuvenais reliģisko konfesiju izvietojums Libānā

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Libānas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo iedzīvotāju investīcijām un atbalsta, 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 16,2% no IKP.[12]

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstī kopš 1932. gada nav veikta neviena oficiāla tautas skaitīšana, tā atspoguļojot politisko jūtīguma līdzsvaru Libānā saistībā ar konfesijām (reliģijām).[13] Ir izsecināts, ka 40% ir kristieši (lielākoties 'Maronites', Grieķu pareizticīgie, Armēņu apustuliskie, Melkites Grieķu katoļi, Chaldean katoļi), 35% ir šiītu musulmaņi, 21% ir sunnītu musulmaņi un 5% ir druzes [14]. Neliels skaits ebreju dzīvo Beirūtas centrā, kā arī pilsētās Byblos un Bhamdoun. Libānā mīt arī kurdi (saukti arī par Mhallami vai Mardinli), pēc aprēķiniem apmēram 75,000 un 100,000. Kurus arī uzskata par daļu no sunnītiem.[15]

2006. gada jūlijā tika aprēķināts, ka Libānas iedzīvotāju skaits ir ap 3,874 miljoni.[14] Bet apmēram 16 miljoni libāniešu ir izkaisīti pa visu Pasauli-Brazīlijā pēc statistikas mīt visvairāk libāniešu-ārzemnieku.[16] kā arī Argentīnā, Austrālijā, Kanādā, Kolumbijā, Francijā, Lielbritānijā, Meksikā, Venecuēlā un ASV.

Kopskaitā 394 532 palestīnieši, patvēruma un labi atalgota darba meklētāji, ir reģistrējušies Libānā caur ANO kopš 1948. gada[17] Valdības pieņemtie likumi ir noteikuši, ka šiem palestīniešiem nav atļauts iegādāties īpašumus Libānā [18] un svarīgākais, kopš 2005. gada 7. jūlija palestīniešiem Libānā ir aizliegts nodarboties ar 72 profesijām.[19]

Libānas pilsētu iedzīvotāji ir populāri ar savu mārketinga iniciatīvu.[20] Protams tas saistīts ar to, ka laika gaitā daudzie migranti paplašinājuši komercdarbību.[21] Libānā lielākā daļa iedzīvotāju ir augsti izglītota, kas proporcionāli ir pat vairāk kā daudzās Eiropas valstīs un visvairāk salīdzinot ar arābu valstīm.[22]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Libānas konstitūcijas 11. pants nosaka, ka oficiālā valoda ir arābu. Likums nosaka, kuros gadījumos var izmantot arī franču valodu
  2. Joumana Medlej."The Mountain". Retrieved December 15, 2006.
  3. 3,0 3,1 Antoine Harb (2004). "Lebanon: A Name through 4000 Years". Retrieved November 1, 2006.
  4. Telegraph (2000). "Israel's Withdrawal from Lebanon Given UN's Endorsement". Retrieved November 1, 2006.
  5. CIA, the World Factbook (2006). "Rank Order — Area". Retrieved November 1, 2006.
  6. Encyclopædia Britannica. "Lebanon". Retrieved December 10, 2006.
  7. (Bonechi et al.) (2004) Golden Book Lebanon, p. 3, Florence, Italy: Casa Editrice Bonechi. ISBN 88-476-1489-9
  8. Country Studies US. "Lebanon - Climate". Retrieved November 5, 2006.
  9. 9,0 9,1 Blue Planet Biomes. "Lebanon Cedar - Cedrus libani". Retrieved December 10, 2006.
  10. [ http://www.bbc.com/news/world-middle-east-14649284 Lebanon profile - Timeline]
  11. USAID Lebanon. "USAID Lebanon—Definitions of Terms used". Retrieved December 17, 2006.
  12. «Migration and Remittances Factbook 2016». Pasaules Banka. 2016. Skatīts: 2016. gada 12. decembrī.
  13. Country Studies. "Lebanon Population". Retrieved November 25, 2006.
  14. 14,0 14,1 CIA, the World Factbook (2006). "Lebanon". Retrieved November 7, 2006.
  15. International Journal of Kurdish Studies, Jan, 2002 by Lokman I. Meho "The Kurds in Lebanon: a social and historical overview"
  16. Marina Sarruf (2006). "Brazil Has More Lebanese than Lebanon". Retrieved November 30, 2006.
  17. UNRWA (December 31, 2003). "UNRWA: Palestinian Refugees". Retrieved November 25, 2006.
  18. Abbas Shbilak. "Residency Status and Civil Rights of Palestinian Refugees in Arab Countries". Retrieved November 25, 2006.
  19. Integrated Regional Information Networks (October 2, 2005). "LEBANON: Palestinian refugees complain they are second class citizens". Retrieved December 2, 2006.
  20. U.S. Department of State (1994) Header: People, 4th paragraph. Retrieved December 3, 2006.
  21. Background Note: Lebanon "www.washingtoninstitute.org" Retrieved December 3, 2006.
  22. United Nations Population Fund."Lebanon - Overview". Retrieved November 9, 2006.