Izraēlas ķēniņvalsts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Izraēlas ķēniņvalsts aptuvenās robežas Dāvida valdīšanas laikā

Izraēlas ķēniņvalsts bija ebreju valsts, kas pastāvēja kā vienota monarhija no 1020. gada p.m.ē līdz 931. gadam p.m.ē. Arī pēc sadalīšanās turpināja pastāvēt kā viena no divām ebreju valstīm līdz 722. gadam p.m.ē. kad to iznīcināja Asīrijas impērija.

Izveidošana un sadalīšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atbilstoši Bībelei, divpadsmit ebreju ciltis sākotnēji bija apvienojušās konfederācijā, ko vadīja Dieva iedvesmoti soģi. Tiek uzskatīts, ka 1020. gadā p.m.ē. soģis Samuēls paklausot cilvēku lūgumiem, izvēlējās Saulu par pirmo Izraēlas ķēniņu.

15 Bet Tas Kungs dienu agrāk, pirms Sauls nāca, bija atklājies Samuēlam, sacīdams: 16 "Rītdien ap šo laiku Es pie tevis sūtīšu kādu vīru no Benjamīna zemes; to tev būs iesvētīt par vadoni Manai Israēla tautai, jo viņš Manu tautu atbrīvos no filistiešu rokas; Es esmu uzlūkojis Savas tautas postu, tāpēc ka viņu žēlabas ir nonākušas pie Manis." 17 Kad Samuēls ieraudzīja Saulu, tad Tas Kungs arī deva viņam ziņu: "Redzi, šis ir tas vīrs, par kuru Es tev sacīju, ka viņam ir jāvalda pār Manu tautu." [1]

Pēc Saula troni uz īsu laiku mantoja viņa dēls, taču par viņa patieso mantinieku uzskatāms ķēniņš Dāvids, kas izvēlējās Jeruzālemi par savas valsts galvaspilsētu un izveidoja centralizētu monarhiju. Dāvids bija veiksmīgs karavadonis, kas nostiprināja un paplašināja Izraēlas robežas. Viens no viņa dēliem un mantinieks, ķēniņš Zālamans ir viens no vislabāk zināmajiem Bībeles personāžiem, kas vēl vairāk nostiprināja Izraēlu, kā arī uzbūvēja vissvētāko jūdaisma svētnīcu - Jeruzālemes templi. Zālamana mantinieka Rehobeāma nepārdomātās politikas dēļ Izraēla sadalījās divās daļās: Izraēlas un Jūdejas ķēniņvalstīs[2].

Neatkarība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izraēlas un Jūdejas ķēniņvalstis

Vienotajai valstij sadaloties, tās ziemeļu daļā, kurā dzīvoja desmit no izraēļu ciltīm, izveidojās Izraēlas ķēniņvalsts, kas pastāvēja līdz aptuveni 720. gadam p.m.ē, kad to iekaroja un iznīcināja Asīrija. Izraēlā neturpinājās ķēniņa Dāvida dinastija, tāpēc tās pastāvēšanas laikā bieži mainījās dinastijas, vara tika iegūta vardarbīgi. Izraēla bija lielāka, turīgāka un lauksaimniecībai piemērotāka nekā Jūdeja. Ķēniņi bija iecietīgi pret elkdievību un centās radīt no Jeruzālemes Tempļa neatkarīgas kulta vietas.

Pirmos sešdesmit karalistes pastāvēšanas gadus raksturo regulāri kari ar Jūdejas ķēniņvalsti, kas centās panākt abu valstu apvienošanos. Turpmākajos astoņdesmit gados starp abām ķēniņvalstīm pastāvēja vairāk vai mazāk draudzīga alianse, kas tika nostiprināta ar ķēniņu ģimeņu atvašu laulībām. Abas valstis arī devās kopīgos karagājienos pret ienaidniekiem.

Valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izraēlas un Jūdejas ķēniņi

Sagrāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izraēlas ķēniņvalsts sabruka karos ar Asīriju. Asīrijas valdnieks Tiglapalasārs III iekaroja trīs ebreju ziemeļu cilšu teritoriju un to iedzīvotājus vai nu padzina vai deportēja uz Asīriju. Pārpalikušo valsts daļu iekaroja Asīrijas valdnieks Sargons II, kas sagrāba galvaspilsētu Samāriju un iedzīvotājus (Bībelē minēti 27 290 cilvēki) atkal deportēja uz Asīriju.

Asīriešu deportāciju rezultātā radās mīts par zudušajām desmit ciltīm, kuru pēcnācēji it kā esot izkaisīti pa visu pasauli, lai arī Bībelē skaidri aprakstīts, ka ne jau visas ebreju ziemeļu ciltis tika deportētas. Vēsturnieki uzskata, ka no aptuveni 200 000 iedzīvotājiem deportēti esot tikai 40 000. Liela daļa iedzīvotāju vai nu turpināja savu dzīvi, vai arī aizbēga uz Jūdejas ķēniņvalsti, kuras galvaspilsēta Jeruzāleme tajos gados ievērojami palielinājās un pat uzcēla plašāku pilsētas aizsargmūri.

Izraēlas ķēniņvalsts iedzīvotāju deportācijas maršruti

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]