Jānis Īvāns

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jānis Īvāns
Jānis Īvāns
Personīgā informācija
Dzimis 1898. gada 29. martā
Odzienas pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1942. gada 20. maijā (44 gadi)
Vjatlags, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Nodarbošanās politiķis

Jānis Īvāns (1898—1942) bija latviešu politiķis, totalitāro režīmu represiju upuris.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1898. gada 17. (29.) martā Odzienas pagastā, 1914. gadā Rīgā beidza mērnieku tehnisko skolu, bet Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Krievijas pilsoņu kara laikā 1918. gada 3. decembrī Jekaterinburgā viņš iestājās Troickas bataljonā, bet 1920. gada rudenī caur Mandžūriju un Japānu atgriezās Latvijā.[1] 1927. gada Latvijas pašvaldību vēlēšanās viņu ievēlēja par Talsu domes priekšsēdētāju no LSDSP saraksta. Pēc Ulmaņa apvērsuma viņu atlaida no darba un ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, bet vēlāk Liepājas koncentrācijas nometnē. Pēc nepilna gada atbrīvoja, tomēr līdz pat padomju varas ienākšanai viņš atradās policijas uzraudzībā. 1940. gada pavasarī viņš iestājās LKP kandidātos, pēc Latvijas okupācijas viņš kļuva par Talsu pilsētas vecāko, 1940. gada novembrī par Talsu izpildkomitejas priekšsēdētāju.

1941. gada maijā Īvānu izslēdza no VK(b)P kandidātiem "par izpildkomitejas darba graušanu" un 6. jūnijā atbrīvoja no amata. Valsts Drošības tautas komisariāts pieņēma lēmumu par Īvāna ģimenes izsūtīšanu, ko 10. jūnijā parakstīja VDTK Talsu nodaļas operatīvais pilnvarotais Kačs un priekšnieks Leijers. 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā deportēts uz Vjatlagu, kur gājis bojā.

Apsūdzībā bija rakstīts, ka "Īvāns bija baltgvards pilsoņu kara laikā Krievijā, aktīvi cīnījās pret Sarkano Armiju, bija tulks štābā Mandžūrijā. Atgriezās Latvijā pa apkārtceļu cauri Francijai. Kādu laiku strādāja Spānijā un Lietuvā. No 1924. – 1934. gadam bija meņševiks [..] cīnījās pret Latvijas Komunistisko partiju, un veica aktīvu pretpadomju propagandu."[2]

Izsūtīja arī viņa sievu Elizabeti un meitas Ainu un Ritu. Uz meitas Ritas un māsas Lates iesniegumu PSRS Iekšlietu ministrijas speciālā nodaļa 1954. gada 22. novembrī atbildēja, ka "[..] nacionālists Jānis Īvāns, bijušais aizsargs [..] veica cīņu [..] pret padomju varas izveidošanu LPSR. [..] Pēc Sarkanās Armijas ienākšanas Latvijas teritorijā uzdevās par padomju varas piekritēju, ielīda VK(b)P kandidātu rindās, bija Talsu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs. Tajā pašā laikā iekārtoja atbildīgos amatos padomju aparātā aizsargus, kulakus un citus kontrrevolucionārus elementus. Visu laiku uzturēja sakarus ar bijušo sociāldemokrātu Šprunku u.c. [..] Būdams pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs, izgāza izpildkomitejas darbu, izjauca 1941. gada 1. maija svinības. Izslēgts no LKP biedru kandidātiem [..] par Talsu pilsētas izpildkomitejas sagraušanu. "[3] Jāņa Īvāna sieva Sibīrijā izdarīja pašnāvību, savukārt meitas jau pēc atgriešanās traģiski gāja bojā – viena ugunsgrēkā, otra satiksmes negadījumā.[4]

Atsauce[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Antra Grūbe. «Jānis Īvāns – varonis, nodevējs vai upuris? • A.Pelēča lasītava». Aleksandra Pelēča lasītava (lv-LV). Skatīts: 2019-08-04.
  2. No apsūdzības raksta J. Īvāna krimināllietā. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 1. lpp.
  3. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 2. lpp.
  4. Jāņa Īvāna stāsts – vai mēģinājumi glābt citus ceļu uz Sibīriju nobruģēja paša ģimenei? Dace Krejere lsm.lv 2016. gada 14. jūnijā