Jānis Uļuks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Attēla centrā, Bauskas aizstāvēšanas vadītāji — majors Uļuks un pulkvežleitnants Herbs.

Jānis Uļuks, pilnajā vārdā Jānis Teodors Uļuks (dzimis 1901. gada 21. septembrī Slokā, miris 1969. gada 17. novembrī Bramptonā, Kanādā), bija Latvijas armijas virsnieks, skautu kustības aktīvists, nacistu okupācijas laikā Ventspils, Aizputes un Bauskas apriņķu policijas priekšnieks. 1944. gada jūlija beigās organizē Bauskas aizstāvēšanu pret Sarkano Armiju. Pēc kara atradies DP nometnēs Vācijā, pārcēlies uz dzīvi Kanādā. Aktīvi iesaistījies Kanādas Daugavas Vanagu darbībā.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mācījies Slokas Baltijas celulozes fabrikas elementārskolā.[1] 1918. gada 23. jūlijā beidzis St.Pēterburgas 13. ģimnāziju. Atgriežas Latvijā, kur pabeidz Kara skolas kājnieku nodaļu.

Armijas dienests[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1923. paaugstināts par armijas kaprāli, 1924. gadā leitnants.[2] Ar 1927. gada 17. novembra Valsts Prezidenta pavēli no 1927. gada 1. septembra paaugstināts par 3. Jelgavas kājnieku pulka virsleitnantu.[3] 1936. gada 15. maijā Ventspilī notiek armijas parāde par godu Ulmaņa apvērsuma otrajai gadadienai. Parādi Ventspils Esplanādē komandē Uļuks.[4]

Paralēli dienestam bijis vingrošanas skolotājs Ventspils valsts arodskolā un komercskolā no 1. augusta līdz 1937./38. mācību gada beigām.[5] Virsleitnants Uļuks 1938. gadā ir Ventspils franču literatūras cienītāju biedrības kasieris.[6] Uļuks bijis aktīvs Ventspils skautu nodaļas vadībā. Par darbību skautu organizācijā saņem Baltās Lilijas ordeni. Skautu organizācijas darbu kopā ar sievu Ellu veicinājis ar trimdā esot.[7]

1938. gada beigās tiek pārcelts uz Jelgavu. Ar 1939. gada 1. septembri iecelts par Jelgavas valsts ģimāzijas militārās mācības skolotāju.[8] Sakarā ar Kurzemes divīzijas 20. gadu jubileju, kopā ar daudziem citiem virsniekiem 1939. gadā saņēmis Viestura ordeņa II šķiru.[9]

Ar Prezidenta Kirhenšteina pavēli 1940. gada 5. augustā 12. Bauskas kājnieku pulka kapteinis Uļuks atvaļināts no armijas.[10] Padomju okupācijas gadu pavada kā fizkultūras skolotājs.

Nacistu okupācijas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Drīz pēc nacistu okupācijas sākuma Uļuks kļuva par Ventspils apriņķa policijas priekšnieku.[11] No 1942. gada janvāra vidus laikrakstā "Ventas Balss" publicētajos rīkojumos Jānis Uļuks parādās kā kārtības policijas priekšnieks ar kapteiņa pakāpi. No 1942. gada 1. aprīļa Aizputes apriņķa policijas priekšnieks.

Iesaistīts vācu okupācijas varas kampaņās lai veicinātu latviešu "brīvprātīgo" pieteikšanos darbam Vācijā.[12][13] 1942. gada rudenī bijis Vācijā, apmeklējot Šlēsvigā-Holšteinā izvietotās četras nometnes kurās atradās darba dienestā pieteikušies latvieši.[14]

1943. gada 30. jūlijā Uļuks iecelts par Bauskas apriņķa policijas priekšnieku.[15] 1943. gada decembrī apbalvots ar Kara nopelnu krustu ar zobeniem.[16] Ievērību izpelnās ar savu iniciatīvu kaujās pie Bauskas, kas sākas 1944. gada jūlija beigās. Pilsētu no ātras ieņemšanas attur vienīgi Uļuka noorganizētā 300 vīru lielā vienība, kas dažas dienas notur frontes līniju līdz ierodas regulārās vācu armijas vienības.

Trimdā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc bēgšanas no Latvijas uzturas DP nometnēs, vēlāk ar sievu Ellu un meitu Lolitu pārceļas uz dzīvi Kanādā. Bramptonas Daugavas Vanagu nodaļā kopš tās izveides, sākotnēji revīzijas komisijas priekšsēdis, vēlāk, nodaļas priekšnieks.[17] Pēc sievas Ellas nāves 1969. gada martā Uļuks novembrī izdara pašnāvību.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]