Jūlija revolūcija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
"Brīvība ved ļaudis", slavenākā Jūlija revolūcijai veltītā glezna
Cīņas pie Parīzes rātsnama

Jūlija revolūcija Francijā, zināma arī kā 1830. gada revolūcija un Trīs slavenās dienas, bija revolūcija Francijas karalistē, kuras laikā no 26. līdz 29. jūlijam gāza Burbonu dinastijas karali Šarlu X un pasludināja konstitucionālās monarhijas izveidošanu ar karali Luiju Filipu I tronī. Revolūcijas uzvaru panāca vidusšķiras un strādnieku apvienotie spēki, kas pirmo reizi kopš franču revolūcijas aktīvi iesaistījās bruņotā cīņā pret varu.[1]

Revolūcijas iemesli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Burbonu restaurācija

66 gadus vecais Šarls X kāpa tronī 1824. gada 16. septembrī. Atšķirībā no sava brāļa Luija XVIII, kurš bija gatavs valdīt kā konstitucionāls monarhs, konservatīvais Šarls vēlējās atjaunot spēcīgu karaļa varu, katoļu baznīcas kontroli pār sabiedrību un likvidēt franču revolūcijas panāktās brīvības.

Šarla politikai pretojās parlaments, kurš 1830. gada 17. martā izteica neuzticību karaļa premjerministram, grāfam Poliņjakam. 18. martā Šarls atlaida parlamentu. 30. aprīlī karalis pasludināja brīvprātīgās patriotu Nacionālās gvardes atlaišanu. Vēlēšanās, kas notika pēc diviem mēnešiem, uzvarēja karaļa pretinieki. 25. jūlijā, svētdienā, Šarls X savā ārpilsētas rezidencē parakstīja virkni pavēļu, ar kurām apturēja preses brīvību, atlaida jaunievēlēto parlamentu un ievērojami ierobežoja vidusšķiras buržuāzijas vēlēšanu tiesības, kā arī tiesības būt ievēlētiem.

26. jūlijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaļa pavēles tiek publicētas oficiālajā laikrakstā, un izraisa Parīzes sabiedrības sašutumu. Vidusšķiras pārstāvji bija neapmierināti ar savām zaudētajām politiskajām tiesībām. Parīzes birža apturēja darbību, fabriku īpašnieki slēdza uzņēmumu durvis. Lai arī daļa laikrakstu pakļāvās jaunajiem preses brīvības ierobežojumiem, citi parakstīja protesta deklarāciju un paziņoja, ka turpinās iznākt. Kad pēcpusdienā policija ieradās konfiscēt laikrakstus, viņus sagaidīja demonstrantu pūļi.

27. jūlijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visas dienas laikā Parīzē pieauga bez darba palikušo strādnieku pūļi, un pēcpusdienā, kārtības nodrošināšanai, pilsētas centrā sāka izvietot armijas posteņus. Līdz ar tumsas iestāšanos vakarā sākās pirmās kareivju sadursmes ar strādniekiem un studentiem. Iedzīvotāji no logiem apmētāja kareivjus ar māla dakstiņiem, puķupodiem un bruģakmeņiem. Kareivji atbildēja ar uguni, līdz dienas beigām nogalinot 21 cilvēku.

28. jūlijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nelielas sadursmes pilsētā turpinājās visu nakti un rīta pusē atjaunojās ar pilnu spēku. Karalis pavēlēja armijai apspiest nekārtības. Armijas komandiera plāns bija izvietot armiju galvenajās ielās un pie svarīgākajām ēkām, taču esošais karavīru skaits nebija pietiekošs pilnvērtīgas militārās kontroles nodrošināšanai. Vienlaikus, sākās kareivju dezertēšana no nelielajām patruļām un pāriešana dumpinieku pusē.

Ietekmīgu elites pārstāvju grupa centās uzsākt sarunas ar karaļa pārstāvjiem par 25. jūlija lēmumu atcelšanu, kas nevainagojās ar panākumiem. 16.00 Šarls X saņem ziņu no Parīzē izvietotās armijas komandiera, kurš ziņo par revolūcijas sākšanos, un aicina rast politisku risinājumu, lai grābtu troni. Pēc apspriedes ar padomniekiem, karalis pieņem lēmumu turpināt mēģinājumus apspiest protestus.

29. jūlijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parīzes ielās izveidotas vairāk nekā 4000 barikādes, dumpinieki ir sagrābuši ieročus un turpina ieņemt aizvien vairāk valdības ēku, virs kurām paceļ revolucionāro trikolora karogu. Tiek ieņemta Tiljerī pils un Luvra, kuras Šveices gvardi izvēlas bēgt, nevis pretoties un mirt, kā Šveices gvardi 1792. gada 10. augustā. Dumpinieki ieņemtajās pilīs izlaupa vīna pagrabus, taču apsargā mākslas darbus. Pēcpusdienā ieņem Parīzes rātsnamu. Vadošie opozīcijas politiķi izveido pagaidu valdību, un lai arī nelielas sadursmes ar karaļa lojālistiem vēl turpinās, revolūcija galvaspilsētā ir uzvarējusi.

30. jūlijs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Radikālie revolucionāri un strādnieki ierosina atjaunot republiku, taču lielburžuāzijas un Napoleona impērijas augstmaņu kontrolētā pagaidu valdība izvēlas stabilāku režīmu, par karali uzaicinot Šarla X radinieku, Orleānas hercogu Luiju Filipu. Viņš piekrīt valdīt kā konstitucionāls monarhs un 9. augustā oficiāli tiek pasludināts par “Franču karali”. 2. augustā Šarls X un troņmantnieks atsakās no tiesībām uz troni un bēg uz Lielbritāniju.

Ietekme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūlija revolūcijas ietekmē vairākās Eiropas valstīs izceļas nemieri, ievērojamākie no kuriem ir Beļģijas revolūcija un Novembra sacelšanās Polijā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]