Pāriet uz saturu

Jūras kraukļi

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Jūraskraukļu dzimta)
Jūras kraukļi
Phalacrocorax (Brisson, 1760)
Jūras kraukļi (Phalacrocorax carbo)
Jūras kraukļi (Phalacrocorax carbo)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaPelikānveidīgie (Pelecaniformes)
DzimtaJūraskraukļu dzimta (Phalacrocoracidae)
ĢintsJūras kraukļi (Phalacrocorax)
Jūras kraukļi Vikikrātuvē

Jūras kraukļi, jūras kraukļu ģints (Phalacrocorax) ir vienīgā pelikānveidīgo kārtas (Pelecaniformes) jūraskraukļu dzimtas (Phalacrocoracidae) ģints. Jūras kraukļu dzimtā ir apmēram 40 sugas, kuras visas mūsdienās pieder vienai ģintij. Jūraskraukļu dzimtu mēdz saukt arī par kormorānu dzimtu.[1]

Jūras kraukļi ir sastopami visos kontinentos, Antarktīdu ieskaitot, tomēr tie nav sastopami Klusā okeāna centrālās daļas salās. Tie pamatā mājo jūras piekrastēs, daži apmetas iekšzemes ūdenstilpju krastos. Pētot jūras kraukļu priekšteču dzīves veidu, zinātnieki ir secinājuši, ka tie ir dzīvojuši saldūdens ūdenstilpju krastos.

Latvijā ligzdo viena jūras kraukļu dzimtas suga - jūras krauklis (Phalacrocorax carbo). To var novērot gan jūras piekrastēs (visu gadu), gan lielākās iekšzemes ūdenstilpēs (ligzdošanas un migrācijas sezonās).

Sistemātikas diskusija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Iespējams, karaliskais jūras krauklis (Phalacrocorax atriceps) būtu jāizdala atsevišķā ģintī

Jūras kraukļi tradicionāli tiek sistematizēti pelikānveidīgo kārtā (Pelecaniformes). Siblija-Alkvista sistemātikā jūras kraukļi tiek iedalīti paplašinātajā stārķveidīgo kārtā (Ciconiiformes). Pelikānveidīgo kārtas dzimtas mūsdienu sistemātikā ir diezgan atšķirīgas, pat neņemot vērā Siblija-Alkvista sistemātiku. Zinātniekiem ir vienprātība par to, ka jūras kraukļu tuvākie radinieki no visiem mūsdienās sastopamajiem putniem ir čūskkakļi (Anhingidae) un sullas (Sulidae), iespējams, arī pelikāni un pat pingvīni.[2] Līdz ar to kārtu sistemātika joprojām ir neatrisināts uzdevums.

Pēdējos gados ir notikušas izmaiņas pašā jūras kraukļu dzimtā. Izšķir vairākas sistemātikas. Vienā no tām jūras kraukļu dzimtā ir atstāta tikai viena ģints - jūras kraukļu ģints (Phalacrocorax). Bet pastāv arī sistemātika, kurā karaliskais jūras krauklis (Phalacrocorax atriceps) tiek izdalīts atsevišķā ģintī. Iespējams, atsevišķā ģintī būtu jāizdala arī Galapagu jūras krauklis.[3] Viena ģints jūras kraukļiem tika izveidota pēc tam, kad tika apkopoti vēsturisko, izmirušo sugu izpētes dati.[4] Šis lēmums tika pieņemts trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, vienas ģints izveidošana izslēdz aptuvenu un nepārbaudītu hipotēžu iestrādi šobrīd sarežģitajā un neizpētītajā putnu grupā. Otrkārt, ir vieglāk sistematizēt vēsturiskās sugas, kuras nav vieglāk izprotamas kā mūsdienu sugas. Treškārt, vienas ģints izveidošana ļauj vieglāk uzskaitīt mūsdienu sugas un uzkrāt par tām datus.[5]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Galapagu jūras krauklis (Phalacrocorax harrisi) ir lielākais mūsdienās dzīvojošais jūras krauklis
Melnais jūras krauklis (Phalacrocorax niger)
Ragainais jūras krauklis (Phalacrocorax auritus)
Sarkanpēdu jūras krauklis (Phalacrocorax gaimardi)

Jūras kraukļi ir vidēji lieli vai lieli putni. Mazākais ir mazais jūras krauklis (Phalacrocorax pygmaeus), tā garums ir 45 cm, bet svars 340 g, Bet lielākais ir Galapagu jūras krauklis (Phalacrocorax harrisi), kura lielāko indivīdu ķermeņa garums sasniedz 100 cm, bet svars 5 kg. 19. gadsimta vidū izmirušais briļļainais jūras krauklis (Phalacrocorax perspicillatus) bija vēl lielāks par Galapagu jūras kraukli. Tā svars bija apmēram 6,3 kg. Lielākajai daļai jūras kraukļu ir tumšs apspalvojums, bet dažām dienvidos dzīvojošām sugām ir melnbalts apspalvojums. Toties Jaunzēlandes jūras krauklis (Phalacrocorax punctatus), salīdzinot ar pārējiem jūras kraukļiem, ir gaišāks un krāsaināks. Tā mugura ir pelēkbrūna, bet vēders pelēcīgi zilizaļš, turklāt katra pelēkā spalviņa nobeidzas ar melnu punktiņu. Daudzām sugām ap acīm ir krāsaina āda, kas var būt gan koši zila, gan oranža, gan sarkana vai dzeltena. Parasti āda ap acīm kļūst košāka riesta laikā. Knābis jūras kraukļiem ir garš, tievs, un knābja gals līks un ass. Pēdām ir peldpleznas, kas savieno visus četrus pirkstus.

Uzvedība un barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visām jūras kraukļu sugām galvenā barība ir zivis, bet tie medī arī, piemēram, ūdens čūskas. Zivis jūras kraukļi medī ienirstot. Zem ūdens tie peld, sevi stumjot uz priekšu, kuļot pleznotās pēdas. Dažas sugas spēj ienirt lielā dziļumā, līdz pat 45 metriem. Pēc peldes jūras kraukļi karsējas un žāvējas saulē, izplētuši spārnus, tie atpūšas. To spalvas ir ietaukotas ar sekrētu, kas izdalās no īpašiem dziedzeriem, nodrošinot to, ka tās nesamirkst. Dažos avotos minēts, ka samirkst tikai ārējās spalvas, neļaujot samirkt apakšējām spalvām. Spārnu žāvēšanas ieradumu var novērot pat tām jūras kraukļu sugām, kas nespēj lidot.[6]

Jūras kraukļi ligzdo kolonijās, ligzdas būvējot kokos vai uz klinšu radzēm. Olas ir krītaini zilā krāsā. Vienā sezonā parasti ir viens dējums.

Klasifikācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2020. gada 18. jūnijā.
  2. ↑ «The Phylogenetic Relationships of the Shags and Cormorants». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 18. aprīlī. Skatīts: 2007. gada 18. aprīlī.
  3. ↑ «Siegel-Causey, Douglas (1988): Phylogeny of the Phalacrocoracidae». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 6. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 23. martā.
  4. ↑ 4,0 4,1 Orta, Jaume (1992): Family Phalacrocoracidae. In: del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew & Sargatal, Jordi (eds.): Handbook of Birds of the World, Volume 1 (Ostrich to Ducks): 326-353, plates 22-23. Lynx Edicions, Barcelona. ISBN 84-87334-10-5
  5. ↑ «IUCN: Phalacrocorax». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 18. augustā. Skatīts: 2011. gada 23. martā.
  6. ↑ J. Bryan Nelson (2005). Pelicans, Cormorants and Their Relatives: Pelecanidae, Sulidae, Phalacrocoracidae, Anhingidae, Fregatidae, Phaethontidae. Oxford University Press. pp. 162–163. ISBN 0-19-857727-3.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Jūras_kraukļi&oldid=3936888"