Jūrmalas zilpodze

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jūrmalas zilpodze
Eryngium maritimum L.
Jūrmalas zilpodze
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaApiales
DzimtaČemurziežu dzimta (Apiaceae)
SugaJūrmalas zilpodze (E. maritimum)
Izplatība
Zilpodze.gif

Jūrmalas zilpodze sastopama Eiropā, Atlantijas okeāna un tā jūru piekrastēs.
Jūrmalas zilpodze Vikikrātuvē

Jūrmalas zilpodze (Eryngium maritimum L.) ir 30 – 60 cm augsts čemurziežu dzimtas lakstaugs. Augam raksturīga zilgana apsarme. Spēcīgs stublājs. Lapas ieapaļas, veselas vai ar 3 – 5 daivām, lapu malas ar rupjiem dzeloņainiem zobiņiem. Ziedus veido blīvs, galviņveida čemurs ar zilām vainaglapām. Ziedus apņem rombiskas vīkala lapas. Apputeksnē kukaiņi.[1] Auglis ir dvīņsēklenis ar sīkiem dzelonīšiem. Dekoratīvs augs.[2]

Jūrmalas zilpodze

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūrmalas zilpodze sastopama visplašāk sastopama Eiropā, Atlantijas okeāna un tā jūru piekrastēs, sākot ar Baltijas jūru līdz Āfrikas ziemeļu piekrastēm. Latvijā sastopama ļoti reti, vienīgi Kurzemes piekrastes dienvidu un vidus daļā. Atsevišķi eksemplāri Ventspils – Papes posmā un Ziemupes – Akmensraga posmā novērota visstabilākā un lielākā zilpodžu atradne.[1] Ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā.[2]

Biotopi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūrmalas zilpodze sastopama nelielās grupās smilšainās un akmeņainās vietās. Kserofītiska smiltāja suga. Jūrmalas zilpodze aug vairākos īpaši aizsargājamos biotopos, piemēram, tādos kā pelēkās kāpas, priekškāpas un embrionālās kāpas, kas ir ietvertas Eiropas Savienības aizsargājamo biotopu sarakstā.[1]

Izplatību ierobežojošie faktori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūrmalas zilpodzes sēklas

Secināts, ka Eiropas ziemeļos jūrmalas zilpodzes augšanas apstākļus ietekmē paaugstināts nokrišņu daudzums un samazinātais saulaino dienu skaits. Šādi laika apstākļi nenodrošina pilnīgu sēklu nogatavošanos. Sēklām ir zema dīgtspēja. Vairums augu vairojas veģetatīvi, ar sakņu sistēmas palīdzību. Tas izskaidro daudzu populāciju zemo ģenētisko daudzveidību. Vēl izplatību ierobežo kāpu degradācija un jūras līmeņa celšanās.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Daina Vītola. «Zilpodze». http://www.pavilosta.lv/zilpodze_b.pdf. Skatīts 4.01.2017.
  2. 2,0 2,1 «Jūrmalas zilpodze». https://www.latvijasdaba.lv/augi/eryngium-maritimum-l/. Sugu enciklopēdija "Latvijas daba". Skatīts 4.01.2017.
  3. Ieviņš Ģederts. «Jūrmalas zilpodze iet mazumā». http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=137&what=32. Vides Vēstis. Skatīts 4.01.2017.