Juhans Vīdings
| Juhans Vīdings Juhan Viiding | |
|---|---|
 | |
| Dzimis |
1948. gada 1. jūnijā Tallina, Igaunija |
| Miris |
1995. gada 21. februārī (46 gadu vecumā) Rapla, Igaunija |
| literārais pseidonīms Jüri Üdi | |
| Nozares | dzejnieks, aktieris, scenārists |
| Slavenākie darbi | Närvitrükk, Mina olin Jüri Üdi |
| Apbalvojumi |
Antsa Lautera aktiera prēmija Juhana Smūla literārā prēmija Juhana Līva poētiskā prēmija |
Juhans Vīdings (igauņu: Juhan Viiding, pazīstams arī ar pseidonīmu Jiri Idi, dzimis Tallinā, Igaunijā, 1948. gada 1. jūnijā, miris 1995. gada 21. februārī Raplā, Igaunijā), bija igauņu dzejnieks un aktieris. Igaunijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1980).
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Juhans Vīdings dzimis 1948. gada 1. jūnijā Tallinā aktrises Lindas Vīdingas un Paula Vīdingu ģimenē. Viņa tēvs Pauls bija pazīstams igauņu dzejnieks, kas piederēja ietekmīgajai grupai Arbujad, kurā bija astoņi jauni dzejnieki, šī grupa radās pirms Otrā pasaules kara sākuma. Juhans bija jaunākais no četriem bērniem un vienīgais zēns starp trim vecākām māsām. No 1968. līdz 1972. gadam Juhans Vīdings studēja teātra mākslu un dramaturģiju Tallinas Valsts konservatorijā.
1980. gadā viņš parakstīja "40 vēstuli" - četrdesmit igauņu inteliģentu apelāciju pret rusifikācijas politiku Igaunijas PSR.
1995. gada 21. februārī Juhans Vīdings izdarīja pašnāvību.[1][2]
Daiļrade
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Teātris
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc konservatorijas beigšanas 1972. gadā Vīdings strādāja Igaunijas Drāmas teātrī.
Pēdējo desmit dzīves gadu laikā viņš piedalījās daudzās izrādēs. Viņa mīļākie dramaturgi bija Semjuels Bekets un Ežēns Jonesko. Viņš spēlējis daudzas lomas, tostarp Hamletu un Pēru Gintu. Viņa prasme lasīt dzeju ir kļuvusi par teātra leģendu.
Strādāja Igaunijas Drāmas teātrī līdz savai nāvei.
Poēzija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdz 1975. gadam Juhans Vīdings savu dzeju publicēja ar pseidonīmu Jiri Idi (vārds "idi" igauņu valodā nozīmē "smadzenes") un bija izcilākais talants igauņu dzejā 1970. gados. 1978. gadā publicētais "Es biju Jiri Idi" (Mina olin Jüri Üdi) bija viņa pēdējais ar Jiri Idi pseidonīmu publicētais darbs.
Atšķirībā no ievērojamiem iepriekšējās paaudzes dzejniekiem (Rummo, Kaplinska, Runnela) viņš nekad nav rakstījis prozu vai kritiku.
Viņa dzeja vairākus gadu desmitus ir atstājusi uz daudziem lasītājiem dziļu ietekmi. Vārds Idi, ar kuru viņš publicēja savus pirmos dzejoļus, bija ne tikai literārais pseidonīms, bet arī dzejnieka alter ego. Viņa dzejoļi bija daudznozīmīgi un bieži mainīgi. Viņš varēja gan koncentrēties uz sociālajiem jautājumiem, gan viegli jokot vai vienkārši nedaudz pakaitināt lasītāju. Viņš bija viens no tiem dzejniekiem, kuri mainīja veselas igauņu dzejnieku paaudzes attieksmi un dzejas formas.
1995. gadā Juhans Vīdings uzrakstīja savu pēdējo dzejoli (verlibru):
Kas? Juhans. Ko darīja? Pastaigājās. Kad? 1995. gada janvārī. Kur? Tallinas sirdī. Tad viņš uz mūra sienas ieraudzīja priekšvēlēšanu lapeli, kurā bija rakstīts: "Igauniju - igauņiem!". Juhans nodrebēja, palika stāvam kā zemē iemiets, ieurbās ar skatienu vienā punktā un juta, ka zaudē samaņu vai līdzsvaru, vai arī abus. Nebija iespējams orientēties tēlu virpulī, Juhans zaudēja laika un vietas sajūtu. (Viņš redzēja citus laikus un vietas, senas, bet tepat.) Un burtiski pēc sekundes daļas viņš juta, ka jākravā čemodāni, ja vēl var pagūt, un jābēg. Bet nākamajā mirklī viņš atcerējās, ka pats pieder tautai, kas runā valodā, kurā ir uzrakstīts gan plakāts uz sienas, gan šī vēstule. Tad Juhans sāka šaubīties, vai viņš pieder tautai, kurai viņš joprojām uzskata sevi par piederīgu. Tad viņš nodomāja: "Ja aiziešu es, kur dosies vai aizies Marija, Jurijs, Jāzeps, Hanna, Andress, Mihails, Debora, Kornēlijs, Anna un citi?" Viņš pajautāja. "Pretī savam liktenim" — skanēja atbilde.
| Oriģinālais teksts (igauņu valodā) |
|---|
|
Kes? Johan. Mis? Jalutas. Millal? 1995. a jaanuaris. Kus? Tallinna südalinnas. Ja nägi kiviseinal valimiseelset müürilehte, millel seisis: “Eesti eestlastele!” Johan võpatas, tardus paigale, vaatas üksisilmi ja tundis, et kaotab teadvuse või tasakaalu või mõlemad. Kujutluspilditormis polnud võimalik orienteeruda, Johan kaotas aja- ja kohataju. (Ta nägi teisi aegu ja kohti, ammuseid – aga siin.) Ja siis, murdosasekundi möödudes tundis ta, et peab pakkima kohvri, kui veel jõuab, ja lahkuma. Järgmisel hetkel suutis ta meenutada, et kuulub ise samasse rahvusse, kes kõneleb keeles, milles silt seinal ja see kiri siin. Seejärel kahtles Johan, kas ta ikka kuulub rahvuse hulka, kelle sekka ta seni oli teadnud end kuuluvat. Edasi mõtles ta: kui mina lähen, kuhu jäävad või lähevad siis Maria, Jüri, Joosep, Hanna, Andres, Mihhail, Debora, Cornelius, Anna ja teised? Ta küsis. “Vastu oma saatusele” – vastati. |
Juhana Vīdinga meita Elo Vīdinga arī ir dzejniece.
Grāmatas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Närvitrükk (1971)
- Aastalaat (1971)
- Detsember (1971)
- Käekäik (1973)
- Selges eesti keeles (1974)[3]
- Armastuskirjad (1975)
- Mina olin Jüri Üdi (1978)
- Elulootus (1980)[4]
- Tänan ja palun (1983)
- Osa (1991)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Hasso Krull. «Juhan Viiding». Estonian Literature Information Centre. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-12. Skatīts: 2009. gada 3. jūnijs.
- ↑ «О самоубийстве некоторых российских и советских писателей и поэтов.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 20. septembrī. Skatīts: 2018. gada 25. oktobrī.
- ↑ В сноске заголовка этой книги Вийдинг попросил, чтобы при переводе названия книги на другие языки язык был переименован в тот, на который делается перевод. Поэтому перевод заглавия на русском должен быть «Ясным русским языком».
- ↑ Название книги представляет собой игру слов, основанную на свойствах эстонского языка, оба приведённых «перевода» верны. В одном из интервью Вийдинг сказал, что двусмысленность названия была преднамеренной.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|