Pārkrievošana

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par valdības politiku. Par citām jēdziena rusifikācija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Kirilicā drukāta lietuviešu lūgšanu grāmata

Pārkrievošana jeb rusifikācija (no latīņu: russi — 'krievi' un fico — 'taisu') vēsturiski ir Padomju Savienībā un Krievijas Impērijā īstenota valdības politika valsts mazākumtautību iedzīvotāju pārtautošanai, mēģinot panākt nacionālo valodu un kultūru aizstāšanu ar krievu valodu un krievu kultūru. Apzinātu un labprātīgu krievu valodas pieņemšanu sauc par pārkrievošanos.

Krievijas impērijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ukrainas austrumos, bijušajā hetmanātā, nopietna pārkrievošana ilga ap 200 gadiem, bijušās Polijas—Lietuvas ūnijas zemēs ap 40-50 gadiem, un Baltijas provincēs ap 20 gadiem. Administratīvi pieņemtos lēmumus par rusifikāciju pildīja tikai daļēji, vietējās pretestības un vāji attīstīto kontroles mehānismu dēļ. Impērija apmācībai krievu valodā nepiešķīra vajadzīgos līdzekļus. Krievija arī necentās asimilēt visas tautas. Galvenās pūles pielika rutēņu (baltkrievu un ukraiņu senču) dialektu likvidēšanai. Priviliģētā stāvoklī bija pareizticīgās tautas - armēņi, gruzīni, osetīni, rumāņi, grieķi, bulgāri, kā arī pareizticību pieņēmušie cittautieši. Pret poļiem rusifikāciju vērsa kā sodu par nepaklausību, kamēr Baltijas zviedru un vāciešu elites pašas iekļāvās impērijas aristokrātijā. Citu ticību - ebreju, musulmaņu, budistu un šamanistu asimilācija netika veicināta, uzliekot tiem dažādus ierobežojumus vai piešķirot autonomiju.[1]

Impērijas politiku pret mazākumtautībām un to lietotajām valodām var iedalīt četros posmos:

  • valodu autonomija, 1721-1830
  • selektīva rusifikācija, 1830-1863
  • rusifikācijas uzspiešana, 1863-1905
  • rusifikācijas atplūdi, 1905-1917

Valodu autonomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas impērijai izplešoties Zviedrijas un Polijas kontrolētajās zemēs, impērija ieguva teritorijas ar daudz attīstītāku kultūras un pārvaldes līmeni. Baltijas provinces vācieši saņēma plašu pārvaldes autonomiju, atstājot vācu valodai dominējošo stāvokli. Līdzīgu valodas autonomiju saņēma Kurzeme (1795), Somijas lielhercogiste (1809) un Polijas Karaliste (1815). Pamatizglītību zemniekiem nodrošināja vietējā valodā, kamēr augstākajā izglītībā joprojām lietoja vācu un poļu valodas. Igauņu un latviešu brīvlaišana (1816.-19.g) noveda pie plašākām pamatizglītības iespējām vietējās valodās. Bijušās Polijas-Lietuvas ūnijas leišu un rutēņu teritorijā augstākā izglītība un pārvalde joprojām notika poliski. Ebrejiem nometinājuma joslā lika mācīties krieviski, poliski vai vāciski, kā arī administrāciju nodrošināt vienā no šīm valodām. Katrīna II likvidēja nemierīgā Ukrainas hetmanāta autonomiju, ieviešot tā pārvaldē krievu valodu. Vietējā aristokrātija no poļu un ukraiņu valodas pārgāja uz krievu. Līdzīgi krievu valodu ieviesa Smoļenskas apkārtnē pārpoļotās baltkrievu elites vidū. 1812. gadā anektētajā Besarābijā, redzot rumāņu aristokrātijas nespēju pārvaldīt provinci, 1828. gadā likvidēja autonomiju, administrācijā un izglītībā pārejot uz krievu valodu.

Šajā laikā krievu valodu galvenokārt apguva un lietoja aristokrātijas un elites pārstāvji, kam impērijas valodas zināšanas nodrošināja karjeras iespējas valsts pārvaldē, militārajā un diplomātiskajā dienestā. Šeit īpaši izcēlās Baltijas vāciešu aristokrātija, kas bija cieši saplūdusi ar pārvācoto Romanovu dinastiju. Vienlaikus, netika traucēta poļu un vācu valodu dominēšana rietumu provincēs, un tatāru valodas dominēšana kazahu zemēs.

Selektīva rusifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievu valodas sākotnējo uzspiešanu izraisīja atkārtotie dumpji Polijā. Pēc 1830. gada Novembra sacelšanās apspiešanas, cara administrācija sodīja daļu dumpīgās poļu elites un samazināja tās varu. Poļu valoda saglabāja oficiālās valodas statusu, taču blakus tai tagad ieviesa krievu valodu, kuras zināšana kļuva obligāta valsts pārvaldē strādājošajiem. Kā sodu, slēdza poļu Varšavas un Viļņas universitātes. Poļiem bija jādodas studēt uz Pēterburgu un Maskavu vai jaunatvērto krievvalodīgo universitāti Kijevā. Skolās pakāpeniski sāka ieviest priekšmetus, ko pasniedza tikai krieviski (valodu, vēsturi, ģeogrāfiju, statistiku). Skolotāju trūkuma dēļ šī apmācība netika ieviesta pilnībā, un sieviešu skolās apmācība joprojām notika vienīgi poliski. Impērijas administrācija labi apzinājās, ka poļus neizdosies pārvērst par krieviem, un ka valodas zināšanas nemazina viņu naidu pret Krieviju.

Lojālajās Baltijas provincēs saglabājās vācu valodas telpa. Tartu universitātē, kur mācības notika vāciski, krievu valodas eksāmens bija nepieciešams diploma iegūšanai. Izglītības iestādes krievu valodas apmācībai nepievērsa lielu uzmanību. 1849. gadā tikai 80 no aptaujātajiem 343 ierēdņiem zināja krievu valodu pietiekamā līmenī.

Kaukāzā un Kazahstānā vietējās elites vajadzībām atvēra skolas ar krievu apmācību, taču pārējā izglītība, cik nu tā tika nodrošināta, joprojām notika vietējās valodās.

Rusifikācijas uzspiešana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1863. gada poļu Janvāra sacelšanās apspiešanas Polijas Karalistē, sākās krievu valodas uzspiešana. Krievu valodu ieviesa valsts pārvaldē (1868) un tiesās (1875). Skolu pāriešana uz krievu valodu beidzās 1885. gadā, kad to ieviesa pamatskolās. Skolēnus sodīja par savstarpēju sarunāšanos poliski.

1864. gada izglītības reforma atcēla ticības ierobežojumus vidusskolu audzēkņiem, tā paverot ceļu ebreju studentiem ceļu uz augstāko izglītību. Diplomu ieguvušiem ebrejiem, kā arī ārsta izglītību ieguvušajiem ebrejiem ļāva dzīvot un strādāt ārpus nometinājuma joslas, strādāt valsts pārvaldē un tiesās.

Ukrainas un Baltkrievijas teritorijās pārtrauca poļu valodas izmantošanu pārvaldē. Izglītībā 1859. gadā sākās pāriešana no poļu latīņu alfabēta uz krievu kirilicu. 1864.-65. gadā baltkrievu un lietuviešu valodās izdotajām grāmatām pavēlēja pāriet tikai uz kirilicu. Šie poļu latīņu drukas aizliegumi tika attiecināti arī uz ukraiņiem un latgaliešiem. Tas noveda pie skolu apmeklētības krišanās un pagrīdes skolu rašanās. Lietuviešu zemēs izvērtās latīņu alfabētā drukātu grāmatu kontrabanda no Prūsijas un Kurzemes. Pēc 1874. gada poļu valodas apmācība lēnām atgriezās Lietuvas skolās.[2]

19.gs. pirmajā pusē krievu inteliģence ar interesi pētīja Ukrainas zemju senatni un kultūru. 1857. gadā sāka darboties pirmā ukraiņu tipogrāfija, sāka veidoties ukraiņu valodas gramatika. Pēc 1863. gada poļu sacelšanās apspiešanas, impērijas administrācijā radās bažas, ka ukraiņu valoda ir saikne ar visu polisko. Sākās dažādu aizliegumu virkne, kuru mērķis bija izbeigt ukraiņu valodas izmantošanu literatūrā un izglītībā. 1876. gadā aizliedza ukraiņu grāmatu importu no ārzemēm (primāri, Galīcijas). Vietējo ierēdņu dažādo uzskatu dēļ, aizliegumus daļēji atcēla 1881. gadā, tad pastiprināja 1884., 1892., un 1895. gados. Taču tas nenozīmēja ukraiņu literatūras pilnīgu aizliegumu. No 1876. līdz 1880. gadam cenzūra atļāva drukāt 37 no 53 iesniegtajām ukraiņu grāmatām. Kijevā 1881. gadā sāka iznākt ukraiņu laikraksts Luna un 1883. gadā Rada.

Rusifikāciju rutēņu zemēs, kurās veidojās baltkrievu un ukraiņu tautas, iedvesmoja arī 1861. gadā veiktā dzimtļaužu brīvlaišana. Ierēdņi baidījās, ka brīvību ieguvušie zemnieki sāks izglītoties baltkrieviski un ukrainiski nevis krieviski, tā novedot pie šķelšanās, ko tikai atbalstītu dumpīgie poļi. Kopā ar ukraiņiem, kurus šajā laikā oficiāli sauca par "mazkrieviem", krievi, jeb "lielkrievi", veidoja impērijas iedzīvotāju vairākumu. Bez mazkrieviem lielkrievi bija iedzīvotāju mazākums. Daudzi arī uzskatīja, ka baltkrievi un ukraiņi runā dažādos vietējos dialektos, kam jāiznīkst, pārejot uz vienotu krievu valodu. 19.gs. otrajā pusē valodas standartizācija notika arī Francijā, kur tika apspiesti dienvidu reģionu dialekti, ieviešot standartizētu franču valodu. Taču atšķirībā no Francijas, kas izglītību mērķēja uz visiem valsts iedzīvotājiem, izglītība Krievijas impērijā bija pieejama iedzīvotāju mazākajai daļai, tā samazinot asimilācijas iespējas.

Ar Aleksandra III kāpšanu tronī 1881. gadā arī pārvācotajās Baltijas provincēs sākās krievu valodas uzspiešana. 1882. gadā sāka pakāpenisku valsts pārvaldes pāreju uz krievu valodu, 1889. gadā tiesas sāka pāriet uz krievu valodu. Vidusskolās no 1887. gada un Tartu universitātē no 1889. gada pārgāja uz apmācībām krieviski. Lielāka ietekme uz pamatiedzīvotājiem bija krievu valodas ieviešana pamatizglītībā. 1886. gadā luterāņu pamatskolas un skolotāju seminārus pakļāva impērijas Izglītības ministrijai. 1887. gadā krievu valodu sāka ieviest skolās, 1892. gadā to ieviešot arī pamatskolās. Tikai ticības mācību ļāva pasniegt vietējā valodā. Šo reformu īstenošanu kavēja tas, ka trūka krieviski runājošu skolotāju, kā arī skolu inspektoru trūkums. 1891. gadā Baltijas provincēs bija tikai 10 skolu inspektori, daži no kuriem bija atbildīgi par 400 skolu pārbaudēm. Tā kā skolas finansēja vietējā administrācija, vācbaltiešu elites sāka pārtraukt skolu finansēšanu. Krītoties izglītības pieejamībai, daudzi bērni palika mācīties mājās, elites studenti devās studēt uz Vāciju vai Maskavu un Pēterburgu.

Latviešu un igauņi vidū valdošais naids pret vāciešiem nozīmēja, ka daudzi no viņiem uzskatīja pareizticību, krievu valodu un impērijas administrāciju kā pozitīvu pretspēku vāciešu varai. Krievu valodas zināšanas zemākajām šķirām deva karjeras un finansiālus ieguvumus, iespējas pārvietoties pa impēriju. Tikmēr līdzīgi mēģinājumi ieviest krievu valodu Somijas lielhercogistē saskārās ar spēcīgu nacionālo pretestību. Tā kā Somijas pārvaldē izmantoja zviedru un somu valodas, tad krievu valoda vispār nebija nepieciešama.

Tradicionāli islāmiskajā Volgas reģionā un kazahu zemēs 19.gs. vidū aktīvi darbojās tatāru misionāri, atverot reliģiskās skolas un nostiprinot islāma normu ievērošanu. Iepriekš pareizticību pieņēmušie iedzīvotāji atgriezās islāmā. Krievu skolas šajos reģionos bija retums. 1870. gadā šejienes tautām ļāva mācīties savā valodā un paralēli apgūt krievu valodu, atverot bilingvālās skolas Čuvašu un kazahu valodām izveidoja kirilicā bāzētus alfabētus. Pastiprinājās vietējo iedzīvotāju apmācība pareizticībā. Nesen iekarotajā Krievijas Turkestānā skolas ar krievu valodu bija retums, un izglītošanu joprojām veica islāma skolas. Dažviet Kaukāzā pastāvēja islāma skolas un bilingvālā izglītība, kamēr citur stingri centās apmācību veikt tikai krieviski. Gruzijā krievu valodu no pirmās klases 1867. gadā ieviesa valsts skolās un 1876. gadā arī pārējās. Uz krievu valodu 1872. gadā pārgāja Tiflisas garīgais seminārs. Šo lēmumu ietekme bija minimāla, jo skolās šajā laikā mācījās ap 1% gruzīnu.[3]

Kopumā, šajos gados veiktā pārkrievošana nedeva cerētos rezultātus. Mazākumtautību apdzīvotajos reģionos krievu skolu bija pārāk maz, tām nepiešķīra nepieciešamo finansējumu, bet oficiāli uzspiestā valodas politika tikai izraisīja nacionālās pašapziņas nostiprināšanos. Krievijas impērija nekļuva par "tautu katlu" kurā rastos vienota krievvalodīga nācija. Elites pārstāvju bērnus bieži mājās izglītoja mājskolotāji, studēt tos sūtīja uz ārzemēm, vai universitātēm, kurās apmācība nenotika vienīgi krieviski.

1897. gada tautas skaitīšana uzrādīja, ka lasīt krieviski māk lielākā daļa izglītoto ebreju, vāciešu, armēņu un grieķu. To mācēja arī gandrīz puse izglītoto poļu un latviešu, bet tikai trešdaļa izglītoto lietuviešu, igauņu un gruzīnu. Tikai vāciešiem, latviešiem, igauņiem un ebrejiem vairāk par 50% iedzīvotāju mācēja lasīt un rakstīt. Tā kā baltkrievu un ukraiņu zemnieku lielākā daļa skolas neapmeklēja, tad rusifikācija viņus skāra minimāli.

Strauji sākoties industrializācijai, provinču pilsētās strauji pieauga krieviski runājošo strādnieku skaits. Vietējo iedzīvotāju lielākā daļa turpināja apstrādāt zemi, kamēr trūcīgie krievi meklēja darbu rūpnīcās. Tikmēr miljoniem ukraiņu zemnieku pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā labākas dzīves meklējumos pārcēlās uz Sibīriju, Kazahstānu, Ziemeļkaukāzu un Kubaņu, saglabājot savus akcentus, taču pakāpeniski pārejot uz krievu valodu.[4]

Rusifikācijas atplūdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1905. gada revolūcija noveda pie valodas politikas izmaiņām, atviegloja drukas cenzūru, atcēla valodu un alfabētu aizliegumus. Sākās plaša laikrakstu un grāmatu drukāšana vietējās valodās un dialektos. 1905. gadā privātajām skolām atļāva veikt mācības vietējās valodās. 1906. gadā Baltijas provinču skolu pirmajās divās klasēs atjaunoja izglītību vietējā valodā. Lietuvieši un poļi atguva tiesības izglītoties savās valodās. Baltkrieviem un ukraiņiem uzliktos ierobežojumus neatcēla. Mazkrievu dialektu uzskatīja par tik tuvu krievu valodai, ka tā atsevišķa mācīšana nav nepieciešama, bet baltkrieviem vispār trūkstot rakstītas literatūras, ko pasniegt. Impērijas pastāvēšanas pēdējos gados pārkrievošana lielā impērijas daļā beidzās, kļūstot par brīvprātīgu izvēli.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]